Gunta Mežule, Smiltenes bērnudārza “Pīlādzītis” audzinātāja, darba stāžs pedagoģijā vairāk kā 30 gadu
Dalība skolotāju streikā vispirms jau ir solidaritāte. Ja reiz Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku arodbiedrība to ierosināja, tas nav vienas dienas lēmums vai solis. Tas jautājums ir tik sasāpējis un samilzis, ka streiks ir pēdējais salmiņš, pie kā ķeramies. Domāju, ka jebkurš inteliģents cilvēks, kurš klausās ziņas vai lasa laikrakstus, saprot, ka izglītības sistēmā Latvijā kaut kas nav kārtībā. Runājot par izglītības reformu, cik ilgi es strādāju, tik ilgi norit reformas. Garu gadu garumā reformē, bet iznākumā ir čiks. Jaunajā modelī tiek runāts tikai par skolotājiem, bet pirmsskolā arī strādā skolotāji. Bērns nerodas 1. klasē. Tāpēc man vissāpīgāk liekas tas faktors, ka, runājot par izglītību, pirmsskola tiek nostumta malā, pat netiek pieminēta kā izglītības pirmais pakāpiens un, manā uztverē, pats svarīgākais. Mazs bērns vēl neizprot, ka viņš mācās sevis dēļ, bet lielākās klasēs skolēni apzinās, ka bez izglītības nebūs nākotnes. Bērnudārzs nav tikai izglītības iestāde, te bērnam tiek ielikts pamatu pamats – gan spēja dzīvot sabiedrībā, gan sociālās, gan pārējās dzīvē nepieciešamās iemaņas un prasmes. Viss taču notiek šeit. Arī veiksmīgu uzņēmēju reiz mācīja audzinātājas un skolotājas. Viņš nav kļuvis pēkšņi par spējīgu uzņēmēju, varbūt viņam dzīvē paveicies nokļūt pie spējīgiem, talantīgiem un ļoti daudz devušiem pedagogiem. Varbūt ir jāapsēžas, jāpadomā un jāpaanalizē sava bērnība, no kā tu tāds esi izveidojies. Neviens bērns nepiedzimst ar rakstītprasmes un lasītprasmes iemaņām, arī paēst, saģērbties un visas pārējās pamatlietas ir jāiemāca. Skolā varbūt tas nav tik izteikti, bet bērnudārzā mēs bērniem esam kā otrās mammas. Patiesībā daudzi vecāki saviem bērniem liek strādāt pusotru slodzi, jo viņi pie mums ir no pulksten 7.30 līdz 18.30. Tās ir gandrīz 11 stundas, ko bērns pavada iestādē ar mums, mēs sniedzam to, kas patiesībā būtu jādara ģimenei. Protams, Latvijā šobrīd sociālie apstākļi ir tādi, kādi tie ir. Streiks nav vēršanās ne pret vecākiem, ne viņu bērniem. Tā ir zināmā mērā vēršanās pret augstākstāvošiem, kuri lemj par mums, kā arī sabiedrības uzmanības pievēršana problēmai kopumā. Sāpīgi dzirdēt, ka nereti medijos izskan informācija – skolotāji kliedz, jo viņiem par maz naudas. Mēs neprasām, lai mums paaugstina algu, gribam, lai tikai atdod atpakaļ to, ko krīzes gados noņēma. Tolaik uz ekonomisko situāciju valstī mēs raudzījāmies ar sapratni. Tagad it kā skaitāmies uz izaugsmes ceļa, bet nekas atpakaļ pielikts nav. Nav pieņemts runāt par sadzīviskām lietām, bet arī pedagogiem ir jānomaksā ikmēneša rēķini, jāēd un jāvelk kaut kas mugurā. Sabiedrība arī nav informēta par mūsu algām, esam pedagogi, bet skolotāja algas mums nav. Man un daudzām kolēģēm ir maģistra grāds pedagoģijā, bet tiklīdz runā par atalgojumu, tad pēkšņi vairs neesam skolotājas.Vairāk kā trīsdesmit gadu strādāju par pedagogu, pati šo profesiju izvēlējos. Lai kādi laiki piedzīvoti, nevienu dienu neesmu nožēlojusi savu izvēli. Tāpēc bieži vien vairāk par naudiņu svarīgāka ir attieksme un sapratne. Senos laikos bija trīs cilvēki, kas ciemā bija visaugstāk vērtēti, – skolotājs, mācītājs un dakteris. Tagad diemžēl skolotāja prestižs ir iemīts dubļos. Reizēm gribas raudāt, jo ir ļoti skumji. Bez skolotāja jau nebūs Valsts prezidenta, Saeimas deputāta, veiksmīga uzņēmēja, zinātnieka. Pozitīva attieksme un sapratne ir tās lietas, kuras cilvēkam jebkurā darbā ir nepieciešamas sajust. Svarīgi, lai cilvēki saprastu un novērtētu to, kādu darbu darām. Jums nekas nevar būt svarīgāks par savu bērniņu un mums par jūsu. Darbs bērnudārzā patiesībā nav ieliekams ne stundās, ne rāmjos. Mūsu darbs ir gandrīz diennakts garumā. No rīta ceļos agri un nāku uz darbu, lai sagatavotos dienai, bet vakarā jau domāju par nākamās dienas darbiņiem. Tagad, piemēram, piedalāmies ZAAO konkursā, kur veidosim instalāciju no otrreiz pārstrādājamiem atkritumiem. Mēs to varētu nedarīt, jo tas vienkārši nav jādara, tāpat kā nav jāsapin bize, jāpiešuj poga, jāsašņorē zābaks vai jāizžāvē cimdiņi. Biznesmenis varbūt par šo paņirgtu, bet runa taču ir par tavu bērnu.Savu darbu daru ar mīlestību un pēc labākās sirdsapziņas, tāpat kā mani kolēģi, jo mūsu uzdevums ir ļoti svarīgs un nozīmīgs mazā cilvēciņa turpmākajā dzīvē. Gandarījumu rada brīži, kad redzi – bērns iemācījies lasīt, kļuvis drošāks un zinošāks. Vēl lielāks prieks ir sastapt savus bijušos audzēkņus un viņu vecākus, kuri satiekoties saka paldies par ielikto pamatu turpmākajai dzīvei. Esmu arī pateicīga tagadējo audzēkņu vecākiem par sapratni, kuri atbalstīja dalību streikā un izteica cerību, lai mēs patiesi tiktu sadzirdēti.
