Nupat pēc kādas intervijas aizrunājāmies par sadzīves ķīmijas lietošanu un uzzināju gluži vai šausminošu jaunumu. Ir konstatēts, ka “niknās” sadzīves ķīmijas lietošana ir tik iedarbīga, ka tās tvaiki pa vēdināšanas lūkām īsā laikā saēd skursteņa ķieģeļus. Dažu gadu laikā balto silikātķieģeļu augšējās kārtas sadrūp. Mazajām privātmājām tas var kļūt par lielu apdraudējumu. Ikvienam patīk tīra māja, bet tikai retajam sīkie mājas darbi ir mīļākā nodarbošanās. Tāpēc mēs bieži paļaujamies uz ķīmisko vielu kokteiļiem, lai tie mums palīdzētu padarīt māju, virtuvi, vannasistabu mirdzošu un tīru. Taču lielākā daļa veikalos pieejamo tīrīšanas un mazgāšanas līdzekļu ir veidoti uz sintētisko ķīmisko vielu bāzes un var saturēt videi un veselībai bīstamas ķīmiskās vielas. Sadzīves ķīmija ir arī viens no galvenajiem iekštelpu gaisa piesārņojuma avotiem. Jo īpaši uz tīrības perfekciju, manuprāt, parasti ir ieciklējušās sievietes. Gods un slava viņām par to, ka neļauj telpām aizaugt ar netīrumiem. Taču ir iespējams sadzīvē izmantot tādas tradicionālas vielas, kas neizdala toksiskus izgarojumus. Par to ne reti Latvijas radio runā populārā žurnāliste Anitra Tooma, kura jau daudzus gadus dzīvo zaļi. Pazīstu jaunus cilvēkus, kuri traukus mazgā ar parasto pārtikas sodu, nevis ar pāris pilēm koncentrāta, kas, kā reklāmās redzams, ļauj nomazgāt veselu trauku kalnu. Citi konsekventi turas pie veļas pulvera “Mini Risk”, kas nesatur kaitīgo fosforu. Ikdienas tīrīšanai izmanto sodu, etiķi, citrona sulu, sāli. Tie ir ne tikai efektīvi, bet arī lēti. Protams, ar skarbo ķīmiju process ir ātrāks un pārliecinošāks, taču agrāk vai vēlāk cilvēki nonāks pie atziņas, ka ikvienam jāsāk pašam ar sevi, jo kaitīgie izgarojumi ikvienā dzīvā organismā rada neatgriezeniskas problēmas, un tas ir aizzāģēts zars, uz kura sēžam.
