Manu uzvārdu zem publikācijām var atrast visos avīzes laikos. Pirmās publikācijas bija vēl „Darba Karogā”, pēc tam „Mūsu Zemē”, tad „Ziemeļlatvijā”. Oficiāli avīzē esmu strādājusi gandrīz 10 gadu (1989 – 1999), izņemot īsu pārtraukumu, kad darbojos Jāņa Cimzes biedrībā (1991 – 1992). Prieks, ka ir bijušas labas attiecības ar visiem redaktoriem – Mārīti, Silviju un Ventu. Priecē arī kolēģi, kuri savulaik bija kā otra ģimene, kurā dalīt piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Īpašās attiecības ar darbabiedreni Ēriku, ar kuru ne viena vien darba problēma vai prieks tika pārrunāta pie kafijas tases un kūkas gabaliņa restorāna „Rota” kafejnīcā, gadu gaitā arī pēc aiziešanas no avīzes, ir tikai stiprinājušās. Un vienmēr satiekoties tāpat tiek pārrunātas kādreizējās kopīgās darba gaitas.
Mans pirmais darbaudzinātājs bija Jānis Locāns. Visvairāk tieši viņš mācīja, kā pasniegt lasītājam rakstītu vārdu publikācijās un arī dzejoļos. To, protams, tieši un netieši darīja arī mani redaktori un pieredzes bagātais žurnālists Aivars Zilbers. Atšķirībā no citiem kolēģiem, kas dzīvoja turpat Valkā vai tās tuvumā, man ceļš uz darbavietu bija jāmēro no Smiltenes, t.i., 45 kilometri. Pirmajos gados arī no saviem laukiem – Rauzas pusē, un tas nozīmēja vēl plus 15 km. Turklāt ar satiksmes autobusiem. No rīta bija jātiek līdz Smiltenei, pēc tam līdz Valkai, bet – pēcpusdienā atkal atpakaļ. To var tikai jaunībā. Tas nelikās apgrūtinoši. Tomēr, kad vēlāk tika nolemts par korespondenta punkta atvēršanu Smiltenē, noteikti kļuva ērtāk. Un te nu pateicība noteikti jāizsaka VTU „Valmiera” autobusu kustībai, kas faktiski nodrošināja avīzes iznākšanu un saturu, jo vairāku gadu garumā laikrakstam nepieciešamie raksti un sludinājumi no Smiltenes, tika sūtīti ar šoferīšu un kasierīšu labvēlību. Jo sākotnēji interneta un mobilo telefonu vēl nebija. Kad strādāju Valkā, atceros, katram nebija arī rakstāmmašīnas, un visus rakstus no rokraksta bija jāmāk nolasīt un pārrakstīt mašīnrakstītājai Mudītei. Kad viņas kabinetā klabēja taustiņi, šķita viss notiek – avīze būs! Atceros arī vēl tos laikus, kad avīzi salika turpat Valkā esošajā tipogrāfijā ar linotipu (metālā izlēja katru rindiņu). Tagad tā šķiet tik tāla pagātne, tāds arhaisms! Mūsdienu progresīvās tehnoloģiju iespējas šķiet pat neļauj ticēt, ka tas viss bijis vēl tikai pirms nieka 20 gadiem…Marika Svīķe
MĒS
Tikties vienam ar otru –Tas ir kā svētkus svinēt,Kā uzgriežot laimes ratu,Prieka minūtes vinnēt.
Šo laiku Mēs kopā nesam,Šī dzīve Mums uzticēta.Vai tad Mēs paši neesamNo sudraba un no zelta?
Jo Mēs jau vislabāk protamZināt visu un darīt,Kad tiekamies viens ar otru –Vakar, šodien un parīt…
20/03/2015
