Laikraksta “Ziemeļlatvija” 90. jubilejas gadā lasītājiem esam devuši iespēju iepazīt katru no laikraksta bijušajiem redaktoriem. Nenoliedzami, viņi visi ir interesantas, radošas un spilgtas personības, kas konkrētā laika periodā savas ambīcijas, darbaspējas un atdevi veltīja tam, lai “Ziemeļlatvija” ieņemtu nozīmīgu lomu reģiona iedzīvotāju ikdienā. Ambīcijas un izaicinājumu šajā darbā netrūka Astrai Spalvēnai (Naglei), kura par “Ziemeļlatvijas” galveno redaktori kļuva pirms piecpadsmit gadiem.
– Kā nokļuvāt laikraksta redakcijā?- Laikrakstā “Ziemeļlatvija” par redaktori sāku strādāt 2000. gadā. Pirms tam biju studējusi Latvijas Universitātes Komunikācijas zinātņu fakultātē un četrus gadus nostrādājusi Salaspils pašvaldības laikrakstā kā žurnāliste, labi pazinu pašvaldības darbu un bija izveidojies priekšstats par to, kāda informācija interesanta un nepieciešama vietēja laikraksta lasītājiem. Pretendēt uz augstāku amatu lielākā laikrakstā šķita likumsakarīgs solis. Kaut arī tolaik man bija vien 22 gadi, saņēmu uzticību kļūt par laikraksta “Ziemeļlatvija” redaktori un, varbūt tieši tāpēc, ka man bija tikai 22 gadi, biju gatava pilnīgi mainīt līdzšinējo dzīvi, pārceļoties uz attālu un man nepazīstamu Latvijas vietu. Pirms stāšanās darbā pavadīju trīs mēnešus stažējoties Gulbenes rajona laikrakstā “Dzirkstele”, kas ļāva labāk iepazīt gaidāmo darba lauku un reģiona laikraksta darba organizāciju.- Kas jums kā redaktorei tolaik bija galvenās vērtības avīzes darbā?- Darbs redakcijā šķita interesants un aizraujošs, katra diena nesa jaunus notikumus, informāciju un izaicinājumu. Ar gandarījumu atceros tos brīžus, kad kopā ar visu laikraksta komandu plānojām, kā stratēģiski mainīt laikraksta virzību, ieviest kaut ko jaunu. Tas bija interesants laiks reģionālajai presei visā Latvijā, kad strauji mainījās informācijas izplatīšanas nosacījumi un bija jāatrod jauni veidi, kā mainīgajos apstākļos saglabāt lasītāju interesi un piesaistīt jaunu auditoriju. Protams, darbā gadījās arī dažādi sarežģījumi, grūtības, ko izdevās kopīgiem spēkiem risināt, lai saglabātu laikraksta vērtības un pastāvēšanas nosacījumus. Kopumā darbu “Ziemeļlatvijā” atceros kā dinamisku un izaicinošu, ieguvu lielisku pieredzi turpmākajai profesionālajai darbībai. – Kādi bija mērķi, ko vēlējāties sasniegt?- Atceros, kā tolaik biju noformulējusi mērķi, ko gribētu sasniegt – izveidot preses izdevumu, kas būtu vienīgais nepieciešamais informācijas avots reģiona iedzīvotājiem un spētu konkurēt ar nepieciešamību iegūt informāciju no nacionālajiem laikrakstiem. Šodienas acīm tas, protams, šķiet utopisks un diez vai sasniedzams mērķis tik īsam laikam, kādu pavadīju šajā darbā, tomēr joprojām esmu pārliecināta, ka reģionālais laikraksts var būt nozīmīgākais informācijas avots reģiona iedzīvotājiem.- Cik zinu, kā redaktore jūs nostrādājāt visai īsu laiku, kāpēc tā?- Laikraksta redakcijā nostrādāju divus gadus, un darbu „Ziemeļlatvijā” pārtraucu personīgu iemeslu dēļ.- Kurp dzīve jūs aizveda tālāk?Pēc darba “Ziemeļlatvijā” ilgu laiku strādāju sabiedrisko attiecību jomā pārsvarā dažādās kultūras iestādēs. Pabeidzu iesāktās studijas, patlaban nobeiguma fāzē ir mana doktora disertācija Latvijas Kultūras akadēmijā un šobrīd savu nākotni daudz vairāk saistu ar akadēmisko darbu, tai skaitā pētniecību. Jāatzīst, ka šajā jomā noder žurnālistikā gūtā pieredze – gan komunikācijā ar cilvēkiem, gan prasmē apkopot informāciju un to analizēt.- Vai šobrīd spējat iedomāties savu dzīvi reģionā, darbojoties vietējā laikrakstā?- Kaut arī dzīvoju Rīgā, tomēr nedomāju, ka dzīvesvieta būtiski nosaka dzīves kvalitāti. Manuprāt, šobrīd norisinās nozīmīga Latvijas reģionu attīstība, kas laikā, kuru pavadīju Valkā, vēl daudzviet bija tikai ieceru līmenī. Reģionos ir attīstītāka kultūras dzīve, daudzveidīgas izglītības iespējas, tai skaitā daudz lielāka loma ir mūžizglītībai, kuras īstenošana nav atkarīga no atrašanās vietas. Arī darbs laikrakstā ir dinamisks un saistošs ikvienā Latvijas vietā. Kaut arī manā profesionālajā virzībā šis posms ir noslēdzies, esmu ieguvusi ļoti daudz un priecājos, ka man ir iespēja īstenot aizvien jaunus projektus un uzdevumus, kas ļauj iepazīt arvien jaunas darbības jomas, paplašināt redzesloku un neļauties rutīnai. Tomēr ļoti cienu cilvēkus, kas vienai profesionālajai jomai var veltīt daudzus gadus vai pat visu mūžu, tādā veidā iegūstot padziļinātu izpratni un nesatricināmu pārliecību, ar ko nevar konkurēt pat ļoti entuziastisks iesācējs. – Vai pati lasāt drukāto presi, kādu saredzat tās nākotni?- Piekrītu uzskatam, ka drukāto laikrakstu lomai ir tendence arvien samazināties, toties saglabājas žurnālu, īpaši specializēto loma, un tai ir pat tendence palielināties. Drukāto mediju nākotne ir pašu mediju rokās – kādā veidā tie spēs piemērot komunikācijas instrumentus auditorijas vajadzībām un mainīgajiem mediju lietošanas paradumiem. – Ko jūs novēlāt “Ziemeļlatvijai”, ko reiz arī saucāt par savējo?- Vēlu ne tikai sniegt lasītājiem to, ko viņi vēlas, bet arī veidot auditorijas gaumi un intereses, esot sabiedrības informācijas avotu avangardā.
