Neticami, bet fakts – jau šajā svētdienā iedegsim pirmo sveci adventes vainagā. Paldies mātei dabai, kura parūpējusies, lai beidzot Latvijas zemi klātu sniegs. Atklāti sakot, tas pelēkums un drūmums drusku jau sāka krist uz nerviem. Pieļauju, ka tāpēc ne visi, tostarp arī es, nespēj tā uzreiz pārorientēties no pelēkā rudens uz balto Ziemassvētku gaidīšanas laiku. Nenoliedzami, šis ir patīkams laiks – mazliet apcerīgs, bet reizē arī satraukts. Lai sevi noskaņotu uz pareizā viļņa, šajās dienās vairākas reizes klausos solistu Ingu Pētersona un Kristīnes Zadovskas izpildīto Jāņa Lūsēna kompozīciju ar Viļa Plūdoņa vārdiem “Mazu brīdi pirms”. Ticiet man, šajā garadarbā ir viss, kas vajadzīgs, lai saņemtu vēstījumu par gada svētīgāko un sirsnīgāko svētku gaidīšanas laiku. Tik tiešām, varbūt nevajag satraukties par sadzīviskām likstām, kas tāpat nekad nebeigsies. Tā dzīve ir iekārtota. Toties šajā laikā vairāk vajadzētu ieklausīties sevī, savos mīļajos, vecākos, draugos, kolēģos, bērnu skolotājos, kaimiņos. Cilvēkos – ar kuriem dzīve rit blakus. Un iemācīties cits citam pateikt paldies un priecāties par veiksmēm. Tas nemaz nav tik viegli, jo latvietis drīzāk klusībā priecāsies par otra neveiksmi, nevis pieies klāt, paspiedīs roku un teiks sirsnīgus pateicības vārdus. Varbūt tiešām gatavošanos Ziemassvētkiem nepārvērst par drudžainu iepirkšanos lielveikalos, gādājot dāvanas, bet tā vietā katram cilvēkam, kas silta sirdi, ar roku uz īsta vēstuļu papīra uzrakstīt vēstuli. Tas mūsdienās tik tiešām būtu liels brīnums un pārsteigums. Novēlu, lai katrā mājā un sirdī ienāk Ziemassvētku gaidīšanas prieks!
