Gunta Lukstraupe
Svētkos
Apvīsim Latvijas zemītei apkārtJostu no dvēseļu pērlītēm vītu,Labām domām un cerībām izrakstītuUn darbiņiem labiem padarītu.Sanāksim kopā pie Ineša, Rāznas un daudzu ezeru krastiem,Sauli kā ūdeni paņemsim plaukstā,Spēku un veldzi no dzidrajiem ezeriem smelsimUn cerību savu kā putnus pacelsim spārnos.Sanāksim kopā pie Daugavas, Aiviekstes, Gaujas,Lūgšanas savas mēs kopējā vainagā vīsimUn ļausim, lai ūdeņi aiznes uz jūru.Un tautas, kas dzīvo pie Baltijas jūras,Ir domās un cerībās kopā ar mums.Lai svētkos un ikdienā vienoti mēs,Tad pasaule vienmēr mēs sadzirdēs.
Vai sapratīs?
Vai tagad bērni sapratīs to laiku,Kas daudziem paliks dziļi atmiņā.Kad vakaros pie skalu ugunsTēvs lasīja mums grāmatas.
Kā zvirbulēni satupuši bijāmUn reizēm miklums acīs sariesās.Varbūt tas bij no blāvās skalu uguns,Bet varbūt ka no pasakas.
Un kad mēs bijām prom no savām mājām,Dievs bieži uzklausīja mūsu lūgšanas.Lai nebija mums pīrāgi uz galda,Bet vienmēr bija mīļas atmiņas.
Un bija cerība, ka tomēr kādreiz būsimMēs savās dzimtās mājās “Veckairos”.Un noteikti, tā nebūs skalu uguns,Kad kopā atkal teiksim lūgšanas.
