Eiropas zaļais kurss kā kopīgs darbs pretī konkurētspējīgai un ilgtspējīgai nākotnei – arī videi draudzīgas pārtikas apgādes sistēmā

Eiropas Komisija ir aizsākusi tā dēvēto Eiropas zaļo kursu kā galveno ekonomiskās izaugsmes stratēģijas virzītājspēku. Līdz ar to arvien biežāk ikdienā varam sākt izjust sekas Eiropas Parlamenta lēmumiem, kas saistīti ar vides un klimata jomu. Tikmēr Eiropas zaļajā kursā iesaistītas teju visas ekonomikas nozares. Jau zinām, ka ES apņēmusies pārkārtot nozares, kas rada lielāko daļu siltumnīcefekta gāzu emisijas, to vidū transporta, enerģētikas, ražošanas un lauksaimniecības.

Lauksaimnieku aprindās bieži tiek dzirdēts par stratēģiju “No lauka līdz galdam”, kuras mērķis ir izveidot taisnīgu, veselīgu un videi draudzīgu pārtikas apgādes sistēmu.

Stratēģijā “No lauka līdz galdam” tiek uzsvērta arī bioloģiskās lauksaimniecības platību paplašināšana, saražojot veselīgāku un ilgtspējīgāku pārtiku dabai draudzīgā veidā.

Starp tīras un ekoloģiskas pārtikas ražotājiem mūspusē labi zināma saimniecība “Jaun-Ieviņas” Raunas pagastā, kas daudzu gadu garumā piekopj bioloģisko saimniekošanu, un zaļais kurss viņu saimniecībā ieviests līdz ar domu par videi draudzīgu saimniekošanu, krietni ātrāk kā par zaļā kursa stratēģijām ir dzirdēts publiskajā telpā.

“Visas tās prasības, kas ir izskanējušas, kas attiecas uz lauksaimniecību kā tādu, ir adekvātas un saprotamas. Protams, var diskutēt par to, cik daudz, vietā un nevietā, piemēram, konvencionālajās saimniecībās tiek izkaisīti minerālmēsli, augu aizsardzības līdzekļi. Ir, kas ar to grēko joprojām, tāpēc ir vērts par to aizdomāties. Kas attiecas uz bioloģiskās lauksaimniecības lauciņu, daudziem, kas saimnieko bioloģiski, tas vairāk ir dzīvesveids un personīgā pārliecība par to, cik veselīga un tīra ir pārtika, ko lietojam paši savā ģimenē un ko piedāvājam gala patērētājam. Viens ir kaut ko izaudzēt vai ražot, bet jādomā uzreiz daudz plašāk. Ražojam bioloģisku produkciju un arī visā pārējā ķēdes posmā, kā, kādos apstākļos produkts nonāk pie patērētāja, ir uzsvars uz zaļo domāšanu jeb videi draudzīgāk. Mēs strādājam godīgi un ar pilnu atdevu visos šajos posmos, domājot ne tikai, kā iegūt no vistas olu, bet kā to videi draudzīgā veidā nogādāt līdz klientam. Tas nozīmē atbilstošu uzglabāšanu, fasēšanu. Esam izvēlējušies fasēt olas kartona kastītēs, kas ir gatavotas no otrreiz pārstrādātiem materiāliem. Maksimāli cenšamies neizmatot arī tādas lielās kastes gatavo olu iepakojumu pārvadāšanai, kurām ir īss kalpošanas mūžs. Izmantojam tādas kastes, kas kalpo ilgu laiku. Pie veikala noliktavas izpakojam savu produkciju un tukšās kastes atkal krāmējam iekšā mašīnā un braucam uz mājām. Visas šīs lietas liekot kopā, pa maziem solīšiem varbūt sasniegsim arī tos lielos zaļā kursa mērķus, par kuriem, pieļauju, nebūt ne visiem lauksaimniekiem ir simtprocentīga pārliecība, kas no viņiem tiek sagaidīts jau tagad un kas varētu sekot nākotnē,” viedokli pauž Uldis Rudzītis un atgādina, ka saimniecība orientējas uz mājputnu olu ražošanu, tāpat uz vietas gatavo cidoniju sukādes, cidoniju sīrupu, cidoniju marmelādi un citus veselīgus gardumi, tiek piedāvāti lauku tūrisma pakalpojumi.

Lai panāktu, ka stratēģija “No lauka līdz galdam” pilnībā attaisno savus mērķus, ražotāji uzteic dažādas iniciatīvas un akcijas, kas ļauj redzēt un iepazīt mūsu saimniecības pašiem uz vietas, līdz ar to pārliecināties, no kurienes ir nācis šis produkts.

“Septembra izskaņā Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija rīkoja Atvērto durvju dienu bioloģiskās pārtikas ražojošajās saimniecībās. Tajā piedalījās arī mūsu saimniecība. Ideja ir ļoti laba, bet kopumā šādus pasākumus vajadzētu vairāk popularizēt, jo apmeklētāju skaits varbūt nebija tāds, uz kādu bijām cerējuši. Šī ir iespēja cilvēkam atbraukt uz vietas, satikt zemnieku, redzēt savām acīm, no kuriem nāk izaudzētais dārzenis, olu paciņa vai vēl kāds produkts. Veikalu plauktos mēs redzam faktiski tikai iepakojumu, bet, kāda ir produkta izcelšanās, varbūt pat grūti iztēloties. Mums šāda prakse vēl jāmācās. Citviet domā citādāk. Esmu bijis Vācijā, kur cilvēki labprāt dodas viens pie otra pēc kāda konkrēta produkta, atbalstot cits citu. Pie viena dodas pēc siera un piena, pie cita – pēc maizes, desas vai olām. Mums iegājies sestdienās, svētdienās doties uz lielveikaliem, ņemt visu uzreiz, kas gadās pa rokai. Tātad, ja runājam par zaļo kursu kopumā, tad, manā skatījumā, jāmainās ne tikai lauksaimniecībai un ražotājam kā tādam, bet arīdzan iedzīvotāju paradumiem,” uzskata lauksaimnieks un piekodina, ka galu galā bioloģisko zemnieku darba rezultāts nav tikai saražotās pārtikas kilogrami, bet arī tīra vide savā sētā, Latvijā un pasaulē.

Jāpiebilst, ka stratēģija nosaka arī konkrētus mērķrādītājus attiecībā uz ES pārtikas sistēmas pārveidi. Plānots būtiski samazināt pesticīdu izmantojumu un to radīto apdraudējumu, samazināt mēslošanas līdzekļu izmantojumu, samazināt lauksaimniecības dzīvniekiem un akvakultūrā izmantoto antimikrobiālo līdzekļu pārdošanu un panākt, ka bioloģiskās lauksaimniecības platības aizņem 25 procentus lauksaimniecības zemes. “Mērķi ir skaisti un lieli, bet, redzot, cik lēnu tas viss iet uz priekšu, šos 25 procentus no kopējām lauksaimniecības platībām paredzēt bioloģiskai saimniekošanai šobrīd ir diezgan utopiski. Manā skatījumā tas ir pārāk ambiciozi. Lai tas īstenotos, Eiropas Savienībai būtu vēl vairāk jāatbalsta bioloģiskā domāšana lauksaimniecībā. Subsīdijas vien nesedz to slogu, ko uzņēmušies bioloģiskie lauksaimnieki. Tās nekompensē neiegūto peļņu, ko varētu būt guvuši, saimniekojot konvencionāli. Tas jau nav nekas jauns,” pamato U. Rudzītis.

Zaļais kurss kā dzinējspēks izaicinošu mērķu sasniegšanai

Ivars Ijabs (“Renew Europe”, “Latvijas attīstībai”)

– Ko īsumā paredz zaļais kurss un par to būtu jāzina katram no mums?

– Zaļais kurss ir 2019. gadā aizsākta vērienīga Eiropas Savienības apņemšanās līdz 2050. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju nulles līmeni, tādējādi padarot Eiropu par pirmo klimatneitrālo kontinentu pasaulē. Iemesls zaļajam kursam ir klimata pārmaiņas un mūsu apkārtējās vides degradācija, ko Eiropas Parlaments atzinis kā eksistenciālu draudu mūsu reģionam un visai pasaulei.

Šim mērķim ir ieplānots milzīgs finansējums, ieguldījumi tehnoloģijās un infrastruktūrā, tāpat jau šobrīd tiek pārskatīti visi ES likumi un regulas, lai tie būtu saskaņoti ar jaunajiem klimata mērķiem. Pēdējos gados ES ir pieņēmusi arī regulas, kas tieši attiecas uz šiem mērķiem, piemēram, regula (ES) 2023/1115, kas norāda uz pastāvīgu politisko un likumdošanas darbu zaļā kursa virzienā. Šīs pārmaiņas agri vai vēlu ietekmēs ikviena Eiropas iedzīvotāja ikdienu un spiedīs mūs koriģēt dažādus paradumus. Pirmos zaļā kursa lēmumus jau pamanījuši visi – kaut vai to, ka veikalos un brīvdabas kafejnīcās vairs neredzam vienreiz lietojamos plastmasas salmiņus un traukus, arī balonu kātiņus. Ielās arvien vairāk parādās elektroautomobiļi, kuru iegādei iedzīvotājiem pat pieejams finansiāls atbalsts. Mēs esam sākuši daudz atbildīgāk šķirot atkritumus, turklāt līdz desmitgades beigām plānojam samazināt kopējā iepakojuma apjomu par pieciem procentiem. Cita starpā, arī viens no Latvijas ieguvumiem ES šajos dalības gados ir bijis tieši apkārtējās vides piesārņojuma samazinājums, kas ir panākts ar stingrākiem noteikumiem un ar ES atbalstu. Jāpiebilst gan, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mūsu prioritāte ir drošība un zaļo kursu nevar skatīt atrauti no pašreizējās ģeopolitiskās situācijas. Eiropas Savienībai šobrīd jāpielāgojas realitātei, kurā ir nepieciešams mācīties dzīvot bez Krievijas resursiem un ietekmes.

Zaļais kurss skars visas nozares, jo šī stratēģija paredz arī atsaistīt ekonomikas izaugsmi no resursu izmantošanas. Tas nozīmē pāreju uz maksimālu atjaunojamo energoresursu patērēšanu, energoefektivitātes paaugstināšanu, ilgtspējīgu materiālu un resursu lietošanu, aprites ekonomiku.

– Vai ir sajūta, ka zaļā kursa uzstādījumi, mērķi ir pilnībā īstenojami visās ES dalībvalstīs, tostarp Latvijā?

– Jāsaprot, ka zaļais kurss ir mūsu vienīgais variants, kā saglabāt dzīvotspējīgu planētu, tāpēc tas ir ļoti ambiciozs un izaicinošs. Tas ir kā dzinējspēks, lai mēs patiešām mainītos. Ir bažas, ka jauno pārmaiņu ieviešana var radīt ES dalībvalstīm nevienlīdzīgu slogu un līdz ar to ekonomiskas grūtības tādām mazām valstīm kā Latvija, kura turklāt jau ir salīdzinoši zaļa un ar zemu emisijas rādītāju. Tāpēc svarīgi, lai zaļā kursa mērķi tomēr tiktu sasniegti ne tikai efektīvi, bet arī taisnīgi, respektējot katras dalībvalsts unikālo situāciju un ieguldījumu klimata pārmaiņu apkarošanā. Tā arī vienmēr bijusi mana

pozīcija Eiropas Parlamentā, proti, ka dalībvalstīm ir jādod pietiekami liela elastība pārejā uz jaunajiem noteikumiem, piemēram, kaut vai tajā, kad tieši mēs zaļā kursa ietvaros palielinām vienu vai otru nodokli. Tam tomēr jābūt līdzsvarā ar Latvijas ekonomisko situāciju, kura šobrīd ir diezgan kritiska. Tomēr es uzskatu, ka ar pareizu politikas pielāgošanu un ES atbalstu zaļā kursa mērķi kopumā Latvijai ir sasniedzami. Protams, mēs nespēsim tos panākt, ja nemainīsim domāšanu un nesāksim nopietni ieguldīt pētniecībā un inovācijās, kas varētu radīt jaunas klimatam draudzīgas tehnoloģijas un citus risinājumus. To nedara tikai Eiropa, bet arī pārējā pasaule, transformējot savu ekonomiku un inovatīvi attīstoties. Jau šobrīd ASV un Ķīna Eiropai ir priekšā gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Arī mēs Latvijā nevarēsim no šī visa pilnībā distancēties. Zaļais kurss ir ne tikai vides un klimata jautājums, bet arī iespēja ekonomikas modernizācijai, inovācijām un kopējās labklājības veicināšanai.

– Cik gatavi esam pārmaiņām, ko paredz zaļā kursa īstenošana, ko mēs katrs pats varam darīt, lai zaļā kursa ieceres nav tikai uz papīra, bet arī reālajā dzīvē?

– Zaļais kurss ir ar tik ambiciozu mērķi, ka tas prasa izmaiņas visos līmeņos – gan strukturālu pārkārtošanos, gan arī individuālu rīcību no katra sabiedrības indivīda. Latvija, tāpat kā citas ES valstis, ir iesaistījusies dažādos pasākumos un programmās, kas veicina energoefektivitāti, atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu un siltumnīcefekta gāzu samazināšanu. Jā, šajā procesā rodas dažādas problēmas, tostarp finanšu trūkums, tehnoloģiskie un infrastruktūras izaicinājumi. Arī sabiedrības atbalsta trūkums, jo daļa no mērķiem cilvēkiem gluži vienkārši šķiet nereālistiski un tik izaicinoši, ka mazos un vidējos uzņēmējus šobrīd var pat ekonomiski noslāpēt. Piemēram, mēs esam ar mieru iet prom no naftas un gāzes, bet jautājums ir, cik ātrā tempā to var izdarīt parasts cilvēks, kurš vēlas ikdienā joprojām spēt atļauties pārvietoties ar auto. Vienlaikus tas, ka zaļā kursa procesā parādās problēmas, ir normāli, ņemot vērā šīs stratēģijas vērienu. Mums, politiķiem, nekavējoties tām ir jādomā risinājumi. Eiropas Parlamentā es turpināšu veicināt tādu zaļo politiku, kas atbalsta ne tikai plaša mēroga infrastruktūras izmaiņas, bet arī individuālo rīcību. Ir jānodrošina, ka ES finanšu instrumenti ir pieejami visiem, lai ikviens iedzīvotājs varētu piedalīties pārejas procesā. Tas nozīmē arī regulāru dialogu ar sabiedrību, lai būtu pārliecināti, ka zaļā kursa ieviešana būtu ne tikai teorētiski, bet arī praktiski izdevīga un pieejama cilvēkiem. Ko vēl mēs kopā un katrs varam darīt praktiski? Ieguldīt siltumizolācijā un piedalīties valsts atbalstītajās programmās par ēku renovāciju. Izvēlēties videi draudzīgākus transporta veidus, varbūt pat apsvērt elektromobiļu iegādi ar atbalsta programmu palīdzību. Ja iespējams, uzstādīt mājās saules paneļus vai izvēlēties zaļos enerģijas tarifus. Atbildīgi lietot mums pieejamos resursus un pēc iespējām šķirot atkritumus. Iesaistīties sabiedriskajās diskusijās, veicinot zaļās iniciatīvas un pieprasot no politiķiem skaidras un efektīvas politikas. Un gluži vienkārši sekojot līdzi informācijai par zaļā kursa procesu, lai palielinātu savu izpratni un varētu iesaistīties iniciatīvās.

– Kā šobrīd izskatās Latvija uz kopējā fona salīdzinājumā ar citām dalībvalstīm, cenšoties īstenot zaļā kursa mērķus, uzstādījumus?

– Kopš pievienošanās ES 2004. gadā, Latvija ir bijusi iesaistīta visās ES iniciatīvās, tai skaitā zaļajā kursā. Salīdzinot ar citām dalībvalstīm, pārejā uz zaļo kursu Latvija ir vēl attīstības stadijā. Piemēram, mēs esam izvirzījuši mērķus attiecībā uz energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu, kā arī tiek realizēti jau pirmie lielie projekti. Tajā pašā laikā mūsu atjaunojamās enerģijas sektoru šobrīd nevar pat salīdzināt, piemēram, ar Dāniju vai Vāciju, kur tas ir daudz attīstītāks. Tāpat Latvija ir iesaistījusies elektrotransporta veicināšanas programmās, attīstot mūsu infrastruktūru ar elektrouzlādes stacijām, tomēr jau

atkal nevaram līdzināties, piemēram, Nīderlandei vai Norvēģijai, kur eletromobilitāte ir daudz izplatītāka. Mēs saņemam atbalstu no ES fondiem, piemēram, no Modernizācijas fonda, lai paātrinātu zaļo pārkārtošanos, tomēr attiecībā uz privāto investīciju apjomu Latvija noteikti ir aiz citām ES valstīm, kur ir spēcīgāka riska kapitāla pieeja vai tiešāki atbalsta mehānismi uzņēmējiem. Jāatzīst, ka iepriekš pieminētajās ES valstīs arī sabiedrībā kopumā ir lielāka atsaucība zaļajām iniciatīvām, līdz ar to vieglāk arī ieviest pārmaiņas. Latvijā tomēr ir lielāka pretestība, kas skaidrojams arī ar mūsu ekonomisko situāciju un bažām, kā to visu līdzsvarot ar klimata mērķiem. Tāpēc jādomā arī par komunikāciju, skaidrojošo darbu un regulāru cilvēku uzklausīšanu pārejas procesā. Latvija ir ceļā ar zaļā kursa mērķu īstenošanu, taču mums joprojām ir daudz izaicinājumu.

– Kurai no nozarēm, jūsuprāt, Latvijā ir jāvelta vairāk spēka un resursu, lai izvirzītie mērķi uz tuvāko piecgadi tiktu sasniegti?

– Mēs esam tādā ekonomiskā situācijā, ka visas šīs nozares prasa spēku un resursus, tomēr zaļā kursa ietvaros tā droši vien būtu enerģētikas nozare. Tās attīstība ir ļoti būtiska, lai sasniegtu lielo mērķi – klimatneitralitāti. Tuvākajos gados mums mērķtiecīgi jāstrādā pie pārejas uz atjaunojamiem energoresursiem un energofektivitātes uzlabošanas. Latvijā jau šobrīd ir uzņēmumi, kas sākuši ieguldīt zaļajā enerģijā, piemēram, saules paneļu uzstādīšanā, tomēr nepieciešamas vēl lielākas investīcijas un valsts atbalsts, lai procesu paātrinātu. Enerģētikas sektorā liels potenciāls ir arī tehnoloģisko inovāciju radīšanai un ieviešanai, kas varētu ne tikai samazināt emisijas, bet arī radīt jaunas darba vietas un veicināt mūsu ekonomikas izaugsmi. Tāpat ar būtiskām izmaiņām šobrīd saskaras transporta nozare, pārejot uz elektriskajiem transportlīdzekļiem – nepieciešami infrastruktūras uzlabojumi un jau atkal investīcijas. Galu galā enerģētikas nozares attīstība mazinās mūsu atkarību no fosilajiem kurināmajiem, kas ir ne tikai klimatiski nepieciešami, bet šobrīd arī ģeopolitiski nosacīti. Lai gan rūpniecība un lauksaimniecība arī prasa uzmanību, enerģētikas nozare ir pamatā visām pārējām nozarēm un ir galvenais instruments, ar ko varētu sasniegt zaļā kursa mērķus. Investīcijas un uzmanība šeit var radīt vislielāko ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību un klimata mērķu sasniegšanu tuvākajā piecgadē.

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.