Kādreizējā valcēniete Elīna Svikliņa pašlaik veido savu karjeru Nīderlandē, kur strādā starptautiskā organizācijā “GRI”, kas ir bezpeļņas organizācija un izstrādā standartus nefinanšu vai ilgtspējīgas attīstības atskaitēm. Nīderlandē viņa ir ieguvusi divus maģistra grādus – publiskajā pārvaldībā un informācijas zinātnē. Izmantojot izdevību, kad Elīna viesojās Valkā, “Ziemeļlatvija” viņu lūdza uz interviju.
– Kā jūs nokļuvāt Nīderlandē un kas tur saistīja?- Valkā esmu dzimusi un augusi. 2000. gadā pabeidzu Valkas vidusskolu un iestājos Vidzemes Augstskolā, kur studēju politoloģiju. Toreiz iznāca tā, ka vidusskolā Valkā vajadzēja vēstures un politoloģijas pedagogu. Pieteicos darbā un iznākumā tā īsti nemaz neizdevās pamest savu skolu. Līdztekus skolotājas darbam biju arī angļu valodas pasniedzēja Latvijas – Igaunijas institūtā. Pēdējā studiju gadā un neilgi pēc tam biju speciāliste toreizējās rajona padomes Attīstības un plānošanas nodaļā. Vēlāk iesaistījos dažādos projektos ārpus Valkas, bet 2003. gadā uz īsu brīdi atgriezos šai pusē un strādāju Sedas pašvaldībā lauku attīstības dienestā. 2006. gadā aizbraucu studēt uz Nīderlandi. Kad studēju Vidzemes Augstskolā, jau zināju, ka vēlos studēt arī maģistrantūrā. Toreiz Eiropas Komisija piedāvāja stipendiju studijām ārzemēs, man izdevās to saņemt. Studiju ietvaros sāku iet praksē starptautiskā organizācijā, kas darbojas ilgtspējīgas attīstības jomā. Tā bija tieši tāda joma, kurā vēlējos darboties. Tagad joprojām strādāju šajā organizācijā. Aprīlī paliks desmit gadu, kopš esmu šajā darbā.- Kas jūs saista šajā darbā?- Tā ir publiskā pārvalde. Nav tā, ka tas būtu kāds noteikts bizness vai intereses, darbība ir daudz plašāka. Jāstrādā ilgtspējīgai attīstībai ar nākotnes vīziju. Tā ir raudzīšanās krietni uz priekšu. Man tas ir ļoti svarīgi.- Pastāstiet sīkāk par savu nodarbošanos un organizācijas darbu.- “GRI” mērķis ir panākt, lai jebkāda organizācija, liela vai maza, biznesa vai publiska, skaidri zinātu savu ietekmi uz sabiedrību, apkārtējo vidi un ekonomisko situāciju. Tās ir trīs ilgtspējīgas attīstības dimensijas. Tikai tad, ja ir saprotama sava pozitīvā un arī negatīvā ietekme uz šīm trim dimensijām, iespējams uzlabot stratēģisko darbību un pieņemt pareizākus lēmumus. Tie attiecas gan uz pašu organizāciju, gan sabiedrību kopumā. Organizācijai ir svarīgi saprast savu iekšējos riskus, piemēram, pārlieku orientēšanos uz ārvalstu preču piegādātājiem, atstājot bez uzmanības vietējos. Savukārt, runājot par sabiedrību, svarīgi ir zināt, cik daudz iedzīvotājiem būs nodrošinātas darba vietas vai, izveidojot uzņēmumu, netiks kaitēts dabai, vai sabiedrība nezaudēs dabas resursus – tīru ūdeni un svaigu gaisu.Nefinanšu gada pārskata izstrādāšana vairākās valstīs vēl nav noteikta ar likumu. Brīvprātīgi to dara vairāk nekā astoņi tūkstoši organizāciju. Taču aizvien vairāk valdību šādus pārskatus savās valstīs nosaka par obligātiem. Tādēļ, sākot no 2018. gada, Eiropas Savienībā vēl sešiem tūkstošiem lielo uzņēmumu vajadzēs tos publicēt. Es vadu nodaļu, kas nodarbojas ar uzņēmumiem, kuri gatavo šos pārskatus. Palīdzu tos pareizi sagatavot un iekļauju gatavus dokumentus vienotajā datu bāzē. – Vai, iedzīvojoties ārzemēs, neradās kaut kādas problēmas, piemēram, valodas barjera?- Ar angļu valodu man viss bija kārtībā. Taču no visām valstīm, kur esmu bijusi, visgrūtāk bija sākt runāt nīderlandiešu valodā. Kādu laiku dzīvoju arī Itālijā. Itāļu valodā sāku runāt pēc četriem mēnešiem, jo tur nebija, kas ar mani sazinātos angliski. Nīderlandē, iespējams, nebija tādas nepieciešamības, jo tur visi runā angliski. Stimuls mācīties bija mazāks. Tādēļ nīderlandiešu valodu iemācījos tikai pēc kādiem četriem gadiem.- Vai ārvalsts augstskolā ir grūtāk vai vieglāk mācīties nekā Latvijā?- Man to ir grūti salīdzināt, jo bakalaura grādu citur neesmu ieguvusi kā tikai Valmieras Augstskolā. Taču kopumā šķiet, ka Latvijas augstskolās ir vairāk jāapgūst mācību viela. Kad ārzemēs studēju maģistrantūrā, man jau bija darba pieredze. Es zināju, ko man vajag apgūt, un to arī mācījos. Tā ir tā specifika. Esmu studējusi divās maģistrantūrās. Sākumā tā bija publiskā pārvalde, bet pēc vairākiem gadiem nomainīju darbības jomu savā organizācijā un sāku studēt informācijas zinātni. – Vai redzat būtiskas atšķirības starp cilvēkiem Latvijā un ārvalstīs? Par latviešiem stāsta, ka tie staigā drūmi, sevī noslēgušies. Vai to ietekmē dzīves līmenis? Kāda attieksme ir pret darba pienākumiem, vai arī te jūtama atšķirība starp Latviju un Nīderlandi?- Labklājības līmenis ir atšķirīgs. Latvijā cilvēki ir drūmāki kā ārzemēs. Jā, daudzi min, ka tas ir grūtās dzīves dēļ. Taču, domāju, to nenosaka tikai ienākumi. Tas, kas padara valsti par labklājības zemi, ir zemie riski. Arī Nīderlandē daudzi pelna 1300 vai 1400 eiro mēnesī. Salīdzinājumā ar Rīgu šī starpība nav nemaz tik liela. Taču Nīderlandē ir stabilitāte. Tas nosaka to, kādēļ cilvēki tur jūtas labi. Attieksme pret darba pienākumiem nav atkarīga no valsts, bet gan no paša cilvēka, kurš strādā. Ja interesē karjera, tad jebkurā vietā cilvēks centīsies sevi labāk parādīt.- Jūs teicāt, ka pēdējo reizi Latvijā bijāt 2006. gadā. Pēc tam vēl dažreiz atbraucāt ciemos. Vai var redzēt, ka Valka pa šo laiku ir izaugusi?- Jā, to var redzēt. Te jāizsaka kompliments Valkas novada domei. Pa ielu ejot, var redzēt, kā ēkas ir sakoptas. Notiek daudzi kultūras pasākumi. – Vai ir vēlme kaut kad atgriezties un palikt Latvijā?- Varbūt, taču ne tagad. Te ir divi aspekti – darbs un privātā dzīve. Esmu precējusies ar nīderlandieti un diezin vai viņš vēlēsies ierasties uz palikšanu Latvijā. Mana profesija ir ļoti specifiska. Tā ir par ilgtspējīgu attīstību, ko cilvēki šeit gan zina, taču šī joma nav tālu attīstījusies. Rīgā dažas institūcijas ar to nodarbojas, taču kopumā šī joma ir iedīgļa formā.- Jūs dome uzaicināja piedalīties arī pasaules valcēniešu dienās. Kā vērtējat, ka pašvaldība aicina bijušos valcēniešus ar savām domām par pilsētas izaugsmi?- Tas ir ļoti apsveicami. Atklāti sakot, šīs diskusijas man, kaut vairs nedzīvoju Valkā, bija ļoti iedvesmojošas. Tās atklāj, cik daudz ir tādu cilvēku uz vietas, kas raugās nākotnē un kuriem ir vīzija par to.- Kur Valka varētu pievērst lielāku uzmanību turpmākai attīstībai? Kādi resursi vēl nav izmantoti?- Te ir plašums un daba. Es dzīvoju Nīderlandē, kur ir neliela dzīves telpa un daudz cilvēku. Taču ir arī vietas, kur ļaužu mazāk un daudz dabas. Taču tādās vietās dzīvot var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki. Varbūt Valku vajag pozicionēt kā vietu, kur sākas ilgtspējīga attīstība. Te viss ir zaļš un bagāts ar dabu, te ir daudz brīvas vietas. Iespējams, pienāks laiks, kad iedzīvotāji sāks domāt, jā, esam bijuši burzmā, rosījušies un plēsušies, tagad vēlamies padzīvot, kur jūtamies brīvāk. – Vai domājat, ka Valkā vajag modernu viesnīcu ar apmēram 50 vietām, kā diskusijā izskanēja?- Uz to uzreiz ir grūti atbildēt. Domāju, ka daudz kas būtu atkarīgs no tā, kā mēs Valku pozicionējam. Ja to nosakām kā izglītības pilsētu, kur notiek konferences, tad, iespējams, atdeve viesnīcai būtu. Ja nav tūrisma laiks, tad telpas varētu izmantot citiem mērķiem.- Ja jūs atgrieztos un paliktu Latvijā, ko jūs dotu Valkai?- Saistībā ar manu darbu mans lielais sapnis ir, lai te sāktu nopietni domāt par ilgtspējīgu attīstību, lai ar šīm idejām arvien vairāk cilvēku aizrautos un stāstītu par to visiem uzņēmējiem, ko tas dotu, kādu labumu katrs iegūtu no tā, ka kaut daļu nākotnes ideju īstenotu.- Valkas pusē ar uzņēmējdarbības attīstīšanu nav viegli. Jauni uzņēmumi rodas ļoti lēni, tādēļ lēmējvara lielu uzmanību pievērš kultūras attīstībai, tā sakot, ja neiet ar vienu lietu, vajag darīt kaut ko citu. Tomēr bez stipras ekonomikas nav iespējams attīstīt arī kultūru. Vai, jūsuprāt, šis ceļš ir pareizs?- Grūti teikt, jo nezinu, cik daudz līdzekļu ir jāiegulda vienā un otrā jomā. Tomēr, manuprāt, pareizi ir tas, ja lēni vedas ar vienu jomu, var sākt pilnveidot citu. Citādi iznāks, ka nekas netiek darīts, turklāt kultūras dzīve nav tas sliktākais variants.- Kādi ir jūsu vaļasprieki? Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?- Daļu no brīvā laika pavadu klausoties klasisko mūziku. Dziedu vairākos kameransambļos un koros, kur noder Valkas mūzikas skolā iegūtās prasmes. Nodarbojos arī ar jogu, daudz laika pavadu dabā, jo dzīvoju līdzās Nacionālajam parkam. Reizi gadā cenšos aizbraukt uz kalniem kaut kur Eiropā. – Vai jums ir sakari arī ar citiem latviešiem ārzemēs? Vai viņi vēlas atgriezties Latvijā?- Jā, sakari ir. Tie, ar kuriem esmu runājusi, uzskata, ka tagad vēl neatgriezīsies, taču pieļauj domu, ka tas varētu notikt. Manā vecumā aizbraukušie jau ir sākuši veidot savu dzīvi ārzemēs, tādēļ tas nav tik vienkārši. Neesmu dzirdējusi, ka kāds teiktu kategorisku nē. Mājās visi vēlas nokļūt. Vismaz sapņo par to.
