Grundzāles pamatskola kopā ar septiņām partnervalstīm īsteno Erasmus+ projektu “Spēles – tilts starp trim paaudzēm”, kura mērķis divu gadu garumā ir veidot saikni starp bērniem, vecākiem un vecvecākiem, izmantojot tradicionālās spēles un rotaļas. Pirmajā vizītē pie koordinatorvalsts uz Turcijas galvaspilsētu Ankaru no Grundzāles pamatskolas devās projekta koordinatore Dace Kalniņa un pirmsskolas skolotāja Kristīne Sausiņa.
“Projekts sniegs iespēju vecvecākiem un vecākiem sadarboties ar saviem bērniem un mazbērniem, sajust saikni, kas steidzīgajā ikdienā bieži vien pazūd pēc vārdiem “sveiki”, “labdien”, “kā tev iet?”, “ko dari?”. Esam plānojuši aktivitātēs iesaistīt visu klašu skolēnus, taču lielāko uzsvaru liksim uz jaunākajiem bērniem un pirmsskolas grupiņu audzēkņiem. Ar spēļu un rotaļu palīdzību centīsimies vairot bērnu un pieaugušo kopābūšanas prieku, veicināt emocionālo un sociālo attīstību, jo skola jau nav tikai vieta, kur bērns iegūst izglītību, tai ir arī audzinoša loma. Viņi te pavada dienas lielāko daļu,” saka Grundzāles pamatskolas skolotāja, projekta koordinatore D. Kalniņa.Projekts ilgs līdz 2017. gadam, kura ietvaros katrai dalībvalstij (Turcijai, Bulgārijai, Itālijai, Francijai, Norvēģijai, Ziemeļīrijai, Rumānijai un Latvijai) savā skolā starp trim paaudzēm ir jāizspēlē dažāda veida spēles, tās jāapraksta, jāanalizē un jānodod tālāk informācija partneriem. Atšķirībā no iepriekš īstenotiem starptautiskiem projektiem Grundzāles pamatskolā šajās vizītēs uz ārvalstīm dodas vienīgi pedagogi, bet skolēni aktivitātēs iesaistīsies uz vietas. “Kopā ar Kristīni devāmies uz Turciju iepazīšanās vizītē, kur tikāmies ar pārējo valstu pārstāvjiem. Kā jau pirmajā tikšanās reizē, katram bija sevi jāprezentē, jāstāsta, ko esam izdarījuši, kāda ir mūsu pieredze, ar ko lepojamies. Ar partneriem jau bijām iepazinušies iepriekš, jo vēl pirms projekta uzsākšanas izveidojām whats app grupu, kurā ikdienā sarakstāmies arī par sadzīviskām tēmām,” atklāj D. Kalniņa.Turciju projektā “Spēles – tilts starp trim paaudzēm” pārstāv Haci Sabanci Ortaukulu vidusskola Ankarā, kurā izglītojas aptuveni divi tūkstoši bērnu. Grundzāles pamatskolas skolotājas atzīst, ka tas ir pavisam kaut kas pretējs kā pie mums. Tur mācību process tiek organizēts divās maiņās. Vienā ēkā ar vidusskolu atrodas arī bērnudārzs. Papildu izglītības iestādes apskatei projekta dalībniekiem bija lekcijas, kurās runāja par nemateriālo kultūras mantojumu, tostarp spēlēm un to tradīcijām Turcijā.Pedagogi nonāca pie secinājuma, ka, kaut gan vides ir atšķirīgas, vienojošais ir tas, ka spēlēm un rotaļām kopā ar saviem tuviniekiem ir liela nozīme bērna attīstības veicināšanā. “Vienojāmies, ka katra valsts reizi divos mēnešos rīkos pasākumu bērniem un vecvecākiem. Pie mums tas notiks projektu nedēļas laikā, kuru plānojam sadalīt pa dienām. Piemēram, viena diena šim pasākumam tiks veltīta janvārī, vēl viena februārī. Kamēr mazie spēlēsies, vecāko klašu skolēni novēros un veiks nelielus pētnieciskos darbus. Domāju, ka pašiem pieaugušajiem tas būs interesanti ‒ atnākt uz skolu, laiku pavadīt neformālā gaisotnē, iepazīt bērnus caur spēlēm,” pieļauj projekta koordinatore.Projekta nākamā vizīte plānota nākamā gada martā, kad visi tiksies Bulgārijā. Savukārt Grundzāles pamatskola partnervalstis pie sevis uzņems vasarā. Jāpiebilst, ka projekta noslēgumā iecerēts izveidot Eiropas spēļu grāmatu.VIEDOKLISKristīne Sausiņa, Grundzāles pamatskolas pirmsskolas izglītības Kaķēnu grupiņas audzinātāja:- Projekta “Spēles – tilts starp trim paaudzēm” koordinatore Dace Kalniņa mani uzaicināja doties līdzi pirmajā vizītē uz Ankaru Turcijā. Piekritu nedomājot. Jāatzīst, ka šis ir pirmais starptautiskais projekts, kurā iesaistos. Iespaidi ir tie labākie, vārdos nemaz nevaru izstāstīt. Brauciens mani bagātināja gan kā skolotāju, gan cilvēku. Ļoti vērtīgi ir redzēt, kā mācību process tiek organizēts citās valstīs, arī tur mazākajiem bērniem daudz kas notiek caur rotaļām. Izbrīnīja tas, ka turkiem koksnes kā tādas nav daudz, taču bērnudārzā lielākoties bija tieši koka rotaļlietas. Radās iespaids, ka viņi dara visu, lai bērnu izglītotu pēc iespējas labāk. Arī par mums, ciemiņiem, rūpējās ļoti labi. Tikāmies ar augstu stāvošiem izglītības jomas pārstāvjiem, bija padomāts arī par visdažādākajām apskates vietām, reizēm sajutos, it kā būtu prezidente. Turcijā mani viss aizrāva, tā kā mazs bērns ar zinātkārām acīm skaties visu un tver.Projekta būtība ir caur spēlēm radīt ciešākas saites starp bērniem un viņu vecvecākiem, arī vecākiem, kas arī stiprina viņu emocionālo saikni. Atceros, ka manā bērnībā bija ļoti daudz spēļu un tās bija populāras. Mūsdienās tās vairs neieņem tik lielu lomu, daudzas no tām ir aizmirstas vai bērniem palikušas neiepazītas, tāpēc projekts ir labs veids, kā to restartēt un atjaunot.
