Viņu pirmā Smiltenē izvietotā vides instalācija “Jēzus izglābj mazpilsētu” mani uzrunāja. Tajā bija jēga, un arī objekts (nepabeigtā daudzdzīvokļu māja) ir pateicīgs šāda darba izvietošanai. Savukārt otrā vides instalācija “Zelta slidkalniņš” (īsu brīdi tā atradās jaunajā rotaļu un atpūtas laukumā Abulas ielas malā) raisa pārdomas, kādu mērķu labā mākslu izmanto anonīmā neformālā mākslinieku kopa “Ne es gans, ne manas avis”, kas uzņēmusies atbildību par abām minētajām vides instalācijām. Instalācija “Zelta slidkalniņš” tika pieteikta ar moto “Par saprātīgu iedzīvotāju nodokļu naudas izlietojumu!”. Cik cilvēku, tik viedokļu. Personīgi es neredzu pamatu, kāpēc būtu jāapgalvo, ka minētā laukuma izbūvē pašvaldība ir pārmaksājusi. Iepirkumā darbu veikšanai tika izvēlēts uzņēmums ar zemāko piedāvāto cenu. Savukārt darbi un materiāli izraudzīti tā, lai būtu gan glīti, gan kvalitatīvi. Jaunais pilsētvides objekts ir domāts ikvienam smiltenietim un pilsētas viesim, ne tikai tuvumā esošajām daudzdzīvokļu mājām. Kaut dzīvoju Smiltenes otrā galā, man sava nodokļa šāda laukuma radīšanai nav žēl. Taču uzklausīt minētās neformālās mākslinieku kopas viedokli un debatēt par šo tēmu nav iespējams. Viņi joprojām ir anonīmi. Lai mazpilsētā atklāti paustu savu viedokli, acīmredzot ir vajadzīga drosme. Taču māksla (vides instalācija ir laikmetīgās mākslas izpausme) nedrīkst būt anonīma. Ja tā tāda ir, tad autors mākslas radīšanai vēl nav gatavs. Mākslinieks ir personība, kurš pārējai sabiedrībai soļo pa priekšu, kurš ar saviem darbiem saviļņo cilvēku domas un jūtas un arī uzņemas atbildību par savu rīcību. Pirms dažām dienām Krievijas performanču mākslinieks Pjotrs Pavļenskis Maskavas Lubjankas laukumā aizdedzināja Federālā drošības dienesta ēkas durvis, un viņš pat Putina Krievijā to nedarīja anonīmi, kaut rezultātā tika aizturēts.
