148. turpinājums. Vajagot aprunāties par kādu ļoti slepenu lietu. Tāda saruna arī notikusi, Vozņaks imitējis milzīgu slepenību, iztaujājis visas iespējamās detaļas par sazvērnieku bandu.
148. turpinājums
Vajagot aprunāties par kādu ļoti slepenu lietu. Tāda saruna arī notikusi, Vozņaks imitējis milzīgu slepenību, iztaujājis visas iespējamās detaļas par sazvērnieku bandu.
— Pagaidām nesakiet nevienam ne vārda. Kad ieradīsies izmeklētājs no Rīgas prokuratūras, es jums palaidīšu ziņu.
Šī “republikas prokuratūras izmeklētāja”, protams, bija Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste Ducmane. Olga viešņai bija pilnībā uzticējusies, daktere uzrakstījusi attiecīgu medicīnisko slēdzienu. Vajadzēja Olgu nogādāt slimnīcā, bet neviens nesaprata, kā to izdarīt, jo ārstes slēdzienu bija savā seifā noglabājis toreizējais partijas komitejas otrais sekretārs Arsenijs Menniks, kuram pašam bijusi neilga pieredze čekas darbā. Tā pagāja vairāki mēneši, un visiem kļuva skaidrs, ka tā sieviete arī bibliotekāres darbu nespēj veikt. Pienāca vasara, kad izglītības nodaļas vadītājs Laimonis Bušs posās atvaļinājumā, un man tad vajadzēja pildīt viņa pienākumus. Viņa galvenais norādījums skanēja:
— Tu nokārto, lai tā dullā tiek aizvesta uz Strenčiem!
Nu jā, pats viņš trijos mēnešos to nevarēja izdarīt… Cits nekas neatlika, kā iet pie Mennika un pieprasīt, lai izsniedz man dakteres Ducmanes medicīnisko slēdzienu. Pēc ilgas svārstīšanās sekretārs seifu un svarīgo dokumentu man uzticēja. Nu vajadzēja dabūt rīkojumu uz slimnīcu no rajona galvenā ārsta. Šajā amatā tobrīd strādāja ķirurgs Savenko, labs speciālists, bet karjerists attiecībā uz amatiem. Arī Savenko vilcinājās, līdz beidzot es teicu galveno argumentu:
— Saproti, tu pats arī esi tajā spiegu sarakstā!
Tas līdzēja. Norīkojums tika uzrakstīts un atdots ātrās palīdzības feldšerei, kura savukārt izrādījās ne visai attapīga. Bija vienkārši piebraukusi mašīnu pie sirdzējas dzīvokļa un pieprasījusi, lai Olga brauc līdzi. Vedīšot uz Strenču slimnīcu. Te norīkojums, pats galvenais ārsts parakstījis.
Olga, protams, sākusi trakot, saukusi visus par huļigāniem, un taisnā ceļā aizskrējusi pie daktera Savenko. Es todien biju darbā palicis viens pats, kad atskanēja telefons un galvenais ārsts Savenko sūdzējās, kā Olga izdemolējusi viņa kabinetu.
Tikko biju nolicis klausuli, kad atvērās durvis un pie manis ienāca pati Olga. Pavisam, pavisam mierīga un bikla. Pajautāja par savu atvaļinājuma pavēli. Jau grasījās iet projām, kad ieprasījos, kā viņai pašlaik iet.
— Ziniet, mani tikko gribēja aizvest uz trakomāju. Kādas šausmas!
Jutu, ka sirdzēja man aizvien uzticas, tāpēc sāku pārliecināt, ka viņu par traku neviens neuzskata, ka viņa vienkārši ir stipri nervoza, tāpēc mēs ļoti ļoti baiļojamies par viņas veselību. Tā vārds pa vārdam, līdz Olga man sāka piekrist:
— Nervoza es esmu gan, tas taisnība.
Tā šķīrāmies. Uz ielas viņa bija apturējusi to pašu ātrās palīdzības mašīnu un pieprasījusi, lai tūdaļ ved uz Strenču slimnīcu.
Par to es uzzināju īsi pirms darba laika beigām. Nu man atlika par notikušo informēt Olgas māti, kura atradās pilnīgā neziņā. Tā bija grūta un gauži netīkama saruna, jo māte nelikās daudz veselāka par meitu. Pats nezinu, kā man tomēr izdevās nelaimīgo sievieti pārliecināt par Olgas slimību.
Turpmāk vēl.
