Ir vērts mēģināt!

Rudens ieskrējies, tērpjot kļavas sarkanās samta mantijās, bet bērzus – zeltainos kamzoļos. To visu redzot, dziļāk ievelku elpu un pateicos visu varenajam, kas ļāvis man piedzīvot visus četrus gadalaikus.

Savukārt dārzkopjiem šis ir laiks, lai pamazām pieliktu punktu dārza sezonai. Senie latvieši gan ievēroja, ka līdz Miķeļdienai visam jābūt padarītam, bet mūsdienās laikapstākļi un klimatiskā situācija ļauj rosīties vēl visu oktobri. Vēl tikai jāpagūst iestādīt ziemas ķiplokus un sīpolus. Jā, sīpolus, jo veikalos tagad ir nopērkamas arī tādas šķirnes, kuras stādāmas oktobrī. Pamēģināšu, redzēs, kas sanāks!

Jāpagūst arī gadatirgos no puķu audzētājiem iegādātos narcišu, tulpju un krokusu sīpolus sastādīt. Ja godīgi, ieraugot plašo piedāvājumu, gribas visas šķirnes, bet tad galvā “iezvanas” saprāta balss. Tā atgādina, ka zemes platība nepieaug ģeometriskā progresijā un katrs sīpols nemaz nemaksā tik lēti. Taču tieši pirmie pavasara piesaulītē uzziedējušie krokusi, tulpes, hiacintes un narcises visvairāk priecē sirdi. Tas ir sākums jaunam darba cēlienam. Man tas tiešām sagādā neizmērojamu prieku, jo ļauj no ikdienas skrējiena atpūtināt galvu un sakārtot domas. Neesmu baigā perfekcioniste, visu daru pēc sajūtām, bet, ja vagās, dobēs un siltumnīcā bagātīgi izaug viss, kas iestādīts, kā lai nepriecājas?

Šogad daudz ko sasēju un stādiņus izaudzēju pati. Iznāca arī padalīties, un tad ir vēl jo lielāks prieks. Vienmēr esmu domājusi, ja kādreiz dzīvē būtu jādzīvo bez darba, goda vārds badā nenomirtu. Tikai lai zemes pleķītis būtu. Vēl no šīs dārza sezonas mācībām man bija, ka, izlasot pieredzējušu dārzkopju ieteikumus, jūlija beigās dārzā iestādīju sviesta pupiņas, bet siltumnīcā iesēju pāris gurķu sēkliņas. Vēl septembra beigās ēdām savas pupiņas, bet pēdējo svaigo gurķi apēdām pagājušonedēļ. Ziniet, ir vērts mēģināt un eksperimentēt, jo tas ir pats interesantākais visā šajā dārza padarīšanā.

Nākampavasar sēšu un audzēšu ēdamos fizāļus. Sēklas nopirku Tomātu svētkos Brenguļos, jo, pagaršojot zaļo ogai līdzīgo dārzeni, iepatikās un radās interese. Ja godīgi, visu ziemu būs laiks pētīt, plānot un sapņot, un, līdz ko parādīsies pirmais sēklu piedāvājums, viss – aiziet!

Man ir prieks, ka “Ziemeļlatvijas” kolektīvā ir līdzīgi domājoši, kuriem dārza darbi un rušināšanās pa zemi ir sava veida relaksācija jeb, kā tagad moderni teic, spa. Mums ir par ko parunāt, ne tikai par darbu. Lai visiem dārzkopjiem priekpilns sezonas noslēgums, un sākam gatavoties jaunajai sezonai!