Pirmdien šķirstīju žurnāla “Ieva” vienu no pēdējiem numuriem un aizkavējos pie intervijas ar kinooperatoru Miku Zvirbuli. Par savu dzīvi sakot, viņš citēja Māra Čaklā vārdus: “Es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis.” Šis citāts arī man ir mīļš.Viens no pēdējiem notikumiem, kas mani bagātināja, bija pagājušajā nedēļā četras pavadītas dienas Beļģijas pilsētā Briselē. Tas bija organizēts brauciens, kurā no Latvijas devās sabiedrisko attiecību speciālisti un daži žurnālisti, lielākoties savstarpēji nepazīstami cilvēki. Jau vien tas, ka esi izmests no savas komforta zonas, ik pa laikam ikvienam no mums ir vajadzīgs. Tad atliek rīkoties, pieņemt to, kas ir, nevis otrādi – alkt pēc tā, kā nav. Un galu galā izbaudīt to visu. Lidostā Rīgā reģistrējoties lidojumam, uzrunāju priekšā stāvošo grupas dalībnieci Ilzi no Mazsalacas, kas kļuva par manu sarunu un ceļa biedreni turpmākajās dienās. Lidmašīnā uzsāku sarunu ar blakussēdētāju. Nokļūstot turp, vārds pa vārdam, iepazinu vēl citus foršus cilvēkus. Ja pa dienu pildījām noteiktos uzdevumus, tad vakarus pavadījām pastaigājoties pa vecpilsētu vai arī sarunās par dzīvi viesnīcas restorānā. Dažkārt likās, ka esam pazīstami jau sen, jo sarunas raisījās kā vecu un labu draugu kompānijā. Tās bija četras skaistas un sajūtām bagātas dienas. Esmu atgriezusies savā ierastajā vidē un režīmā. Labprāt to visu izdzīvotu vēl dažas dienas ilgāk. Taču zinu, nekas nebeidzas, bet gan turpinās. Iespējas ir vienmēr, jautājums, vai tu tās pamani un izmanto. Es saku, ir vērts!
