Jau vairākus mēnešus, kopš Kapu likuma pieņemšanas Igaunijā, rūpīgi sekoju šīs valsts un Krievijas attiecībām.
Jau vairākus mēnešus, kopš Kapu likuma pieņemšanas Igaunijā, rūpīgi sekoju šīs valsts un Krievijas attiecībām. Par “Aļošas” (bronzas kareivja skulptūras) pārvietošanas iespēju jau rakstīju, taču nedomāju, ka šī ziņa Eiropas medijos aizvadītajā nedēļā būs viskarstākā. Igauņus apsūdz fašisma atdzemdināšanā. Varbūt apsūdzētājiem jāielūkojas spogulī, lai saprastu, ka tieši Krievijā ir visplašākās fašisma izpausmes, pat vairāk nekā Vācijā. Allaž skatos relatīvi neatkarīgos televīzijas kanālus (NTV, RTVi), un ziņa, ka Maskavā aizvadītajos neatkarības gados dažādu iemeslu dēļ ir likvidēti apmēram 220 pieminekļu, tostarp arī ar apbedījumiem zem tiem, nevienu īpaši nesatrauc. Ikviens normāls cilvēks saprot, ka mirušajiem ir jāatdusas kapsētā, nevis zem pilsētas ietvju bruģa vai grāvmalēs.
Kāpēc Latvijas valsts likumdošanas institūcijas neatbalsta igauņus? Kur palikusi Baltijas valstu vienotība? Lietuvieši igauņu atbalstam rosina veidot jaunu Baltijas ceļu – cilvēku rokās sadošanos trīs valstu garumā. Igaunijai atbalstu izsacīja Eiropas Savienība, NATO un ASV.
Lielie skandāla aspekti jau ir norimuši, taču mazie turpināsies joprojām. Vai atceramies, kā ar Latvijas vēstnieces Somijā Annas Žīgures un Valkas domes priekšsēdētājas Intas Laganovskas pūlēm Semināra iela tika izveidota par divvirziena ielu abu pilsētu satiksmei.
Man ir kauns, ka mana valsts kaut kādu stulbu īslaicīgu mērķu un politisku (iespējamā robežlīguma ar Krieviju dēļ) labad nespēj atbalstīt patiesi draudzīgu kaimiņu.