Nākamā veterinārārsta asistente Liene Moroza pēc Smiltenes tehnikuma beigšanas ir apņēmības pilna turpināt studijas augstskolā. Šobrīd jauniete ir praksē Spānijā.
Lienes zināšanas un vēlme sasniegt savā profesijā augstākās virsotnes pamanītas ne tikai Smiltenes tehnikumā, bet arī viņas prakses vietās. Septembrī Liene nominēta titulam “Vislabākās sekmes skolā”.
“Draudzīga, mierīga, atsaucīga, prot atrast kopīgu valodu ar visiem, jo pieņem cilvēkus tādus, kādi tie ir,” par jaunieti saka kursa audzinātāja Biruta Birkenšteina. “Katru viņai uzticēto darbiņu Liene cenšas izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Aizraujas ar sportu. Ļoti mērķtiecīgi iet uz savu izvēlēto mērķi. Vasarā apciemoju Lieni prakses vietā, SIA “Dzīvnieku veselības centrs” Liepājā, kur par viņu ļoti labi atsaucās kolēģi. Viens ārsts pat atzinās – ja agrāk domājis, ka bez veterinārārsta palīga var mierīgi iztikt, tad, redzot, cik liels atspaids var būt mūsu audzēkņi, savas domas par to pilnībā mainījis. Gan Liene Moroza, gan pirms viņas Vita Eistere klusi un nemanāmi, netraucējot ārsta darbu, tik daudz palīdzējušas, ka Liepājas kolēģi vairs nešaubās, ka arī viņu klīnikā nepieciešams veterinārārsta asistents.”
Lienes dzimtā puse ir Liepāja. Smiltenes tehnikumu izvēlējusies, jo vēlējusies pārliecināties, vai veterinārmedicīna ir viņas nākotnes profesija. “Agrāk bija slikti no injekcijām un citām medicīniskām manipulācijām. Taču tagad zinu, ka pēc tehnikuma beigšanas noteikti turpināšu studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē vai ārzemēs, lai kļūtu par veterinārārsti. Man patīk gan Spānijā, gan Francijā, gan Austrijā un Jaunzēlandē. Skolas izvēle būs atkarīga no piedāvātajām iespējām, stipendijām u.c. kritērijiem.
Salīdzinot praksi Latvijā un Spānijā, jāatzīst, ka pirmajā pienākumu bija vairāk. Spānijas klīnikā “Hospital Veterinaria Mazzanti” ir mazāk klientu, līdz ar to nav arī tik daudz darbiņu. Visās vietās, kur esmu strādājusi, par lielu vērtību uzskatu veterinārārstu stāstus no viņu darba pieredzes. Esmu ļoti pateicīga skolas projektu vadītājai Ingunai Avotai par iespēju praktizēties ārpus Latvijas. Šo iespēju iesaku izmantot arī citiem tehnikuma jauniešiem. No prakses vietām visvairāk atmiņā paliks fantastiskie kolēģi, sarežģītākās medicīniskās manipulācijas, kurās esmu varējusi asistēt, kā arī daudzie komiskie gadījumi. Piemēram, vienreiz nācās palīdzēt sunītim, kura saimnieki ir krievi. Tā kā šo valodu pārāk labi nesaprotu, sarunājāmies pa pusei latviski, pa pusei krieviski. Dzīvnieku vajadzēja atstāt stacionārā, taču viņam nebija kaklasiksnas. Saimnieki aizgāja, atsakoties arī no manis piedāvātās, apgalvojot, ka ne siknu, ne pavadu nevajagot, jo suns klausot uz vārda. Taču, tiklīdz saimnieki bija laukā pa durvīm, pazuda arī dzīvnieka paklausīgums. Ja pēdējā brīdī nebūtu suni noķērusi, viņš būtu pa durvīm laukā…”
Līdzīgi citiem vetiņiem, arī Lienei ļoti mīļi dzīvnieki. Mājās, Liepājā viņai ir mopšu šķirnes sunīte Minnija, runcis Rūdis un sesku “meitene” Šeila. Minnija ir ļoti draudzīga, ļoti mīl bučoties, gatava lēkt virsū katram ciemiņam, lai izdiedelētu ēdienu. Rūdis ir mājas karalis, ļoti atturīgs, nedraudzējas nedz ar Minniju, nedz ar sesku. Šeila, kā jau visi seski, ir ļoti ziņkārīga, grib visur ielīst, visu nogaršot, nesmādē ne zeķes, ne telefonus, nedz apavus. Mājinieki jau zina – ja kaut kas pazudis – jāmeklē zem gultas, gultas kastē vai viņas migā. Vislielākos draugos Šeila ir ar kaķiem. Viņai īpaši patīk mazie kaķēni, jo tie ir vienīgie, kuri atļauj sev laizīt kažoku un staigāt visur līdzi.
Brīvajā laikā Lienei patīk ceļot, slēpot, spēlēt tenisu, snovot, braukt ar automašīnu, motorlaivu un ūdensslēpēm. Reizumis arī izmēģināt ko ekstremālāku. Esmu lēkusi ar gumiju Siguldā, labprāt pamēģinātu izlēkt arī ar izpletni.
No brīvā laika pavadīšanas praksē Spānijā viņai visvairāk atmiņā paliks Gibraltāra šauruma apmeklējums. “Neaizmirstama bija arī kāpšana kalnos. Daudz priecīgu brīžu sagādāja tikšanās ar savvaļas pērtiķiem, kuri rāpās uz mašīnām un metās klāt, izdzirdot somiņā ēdiena čaukstoņu.”
