Vakar svinējām Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas gadadienu.
Vakar svinējām Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas gadadienu. Daudzi to dienu atceras ar sajūsmu, citi – ar rūgtumu, bet dažiem tā ir vienaldzīga.
Tieši pirms 17 gadiem Augstākās Padomes sēžu zālē bija arī trīs cilvēki no Valkas rajona – Valkas rajona padomes priekšsēdis Kārlis Albergs, redaktore Silvija Dorša un šo rindu autors. Atmiņās par tolaik piedzīvoto dalās pašreizējais Valkas rajona padomes izpilddirektors Kārlis Albergs. “Protams, šī diena ir nozīmīga un katrs to var atzīmēt vai svinēt pa savam. Latviešiem svētku kļūst aizvien vairāk. Nule svinējām hokeja svētkus. Protams, ar alu, jo “hokejs bez alus ir daiļslidošana”. Joprojām brīnos, kā pie hokeja tik meistarīgi var pievilkt tam absolūti nepiederošo alkoholu. Arī Neatkarības deklarācijas pieņemšanas svētkus cilvēki atzīmēs dažādi,” spriež K. Albergs. Viņš atceras, kā visi ticēja un cerēja, ka deklarāciju pieņems līdz pusdienlaikam, taču interfrontes līderim Aļeksejevam šo aktu izdevās novilcināt līdz pēcpusdienai. Protams, viņam ar domubiedru grupu nebija izredžu. Gan sēžu zālē, gan ārpusē gaisotne bija ļoti saspringta. Kāda ārzemju fotogrāfe gandrīz nokrita no balkona. Interese par šo notikumu bija milzīga. Tā bija vēsturiski nosacīta pretmetu cīņa. Vecrīgā izrādījās darba tērpos un ķēdēs tērpušies vīri, kuriem vajadzēja simbolizēt tautas aizstāvjus.
“Man visemocionālākais šķita deputātu un citu amatpersonu gājiens caur līksmojošu cilvēku koridoru no Augstākās Padomes ēkas durvīm līdz Daugavas (Komjaunatnes) krastmalai, kur notika vērienīgs mītiņš. Tie, kuri šo notikumu neredzēja, nekad šīs emocijas neizpratīs. Diemžēl liecinieku nebija daudz. Tiesa, vairākas delegācijas no Valkas rajona ar autobusiem bija ieradušās,” atceras notikuma aculiecinieks. Vēl visnotaļ interesants brīdis bija balsu skaitīšana sēžu zālē. To pa skaņu pastiprināšanas iekārtām klausījās arī tūkstoši cilvēku ēkas ārpusē. K. Albergam šis notikums bija īpašs piedzīvojums, jo viņš tikko bija iecelts par Valkas rajona padomes priekšsēdētāju, lai gan pirms tam nebija pat deputāta godā. K. Albergs uzskata, ka mums bija vairākas labvēlīgas sakritības, piemēram, Krievijas pirmā prezidenta Jeļcina attieksme pret Baltijā notiekošo. Arī Latvijas komunistu līderis Jānis Vagris darījis visu, lai neiedarbinātu represīvos orgānus un valstī nebūtu asinsizliešanas.
Viņš uzskata, ka pašlaik nav īpaša pamata žēloties. Neapmierinātie ir bijuši vienmēr. Tā ir šodien, būs rīt un parīt. “Katram ir jāatrod sava vieta, turklāt tā ir atrodama tikai neatlaidīgi un cītīgi strādājot, nevis skraidot no vienas darbavietas uz otru. Neba jau tikai speciālista ārējais izskats ir galvenais. Protams, ir nozīmīgi prast sevi pasniegt, taču tā ir tikai cilvēka kultūras izpausme. Vērtīgākajam vajadzētu būt tam, ko viņš domā, prot un kā spēj sastrādāties ar kolēģiem un kāda ir viņa darba mīlestība. Cilvēki, kuriem darbs patīk, stundas neskaita,” pārliecināts K. Albergs. Šī pārliecība radusies no paša piedzīvotā. Cilvēkam ir jādzīvo cilvēka cienīga dzīve. Vai tiem, kuri nelegāli strādā ārzemēs, aizejot pensijā, nebūs jāžēlojas par to, ka dzimtene viņus nespēj nodrošināt?
Viņš atzīst, ka daudzi pa šiem neatkarības gadiem ir piedzīvojuši vilšanos. Tolaik gaisotne bija pārlieku idealizēta. Šis brīdis bija vairāk politiski nekā ekonomiski nozīmīgs. Sociālismā uzkrātās materiālās vērtības jaunajos apstākļos nebija pasaulē konkurētspējīgas.
