147. turpinājums. Arestēta vesela grupa latviešu, tajā skaitā arī kāds no Kaļiņina sekretāriem, kuriem patiešām esot inkriminēta sazvērestība pret “vissavienības stārastu”.
147. turpinājums
Arestēta vesela grupa latviešu, tajā skaitā arī kāds no Kaļiņina sekretāriem, kuriem patiešām esot inkriminēta sazvērestība pret “vissavienības stārastu”. Vīrieši tikuši nošauti, bet viņai kā “līdzzinātājai” piespriesti ilgi ieslodzījuma gadi. Starp citu, Dickale arī izskaidroja visu pratināšanas metodiku, kad vienubrīd viņai patiešām esot sācis likties, ka ir kaut kur zaudējusi modrību un noziegusies pret valsti.
Šo piemēru es atceros tāpēc, ka tolaik sāku saprast, kāda loma nevainīgu cilvēku iznīcināšanā bija garīgi slimu cilvēku liecībām.
Daudz raibāki un drūmāki piedzīvojumi saistījās ar kādu Valkas krievu skolas darbinieci, vārdā Olga. Viņas māte bija jau pieminētā Ernesta Krūmiņa sievasmāsa, bet abas ģimenes šķita krietni sanīdušās. Olga kādu laiku strādāja par pionieru vadītāju, bet, saasinoties psihiskai kaitei, tika nozīmēta par bibliotekāri. Pa starpu no kāda virsdienesta zaldātiņa bija saķērusi bērnu, ko pamatos audzināja māte. Precēties ar bērna tēvu atteicās, jo tobrīd bija samīlējusies skolas direktorā, jau pusmūža vīrietī. Iemīlēšanās bija tik pamatīga, ka Olgai pēkšņi sāka likties neiedomājamas lietas, piemēram, viņas sapņu vīrieti it kā apdraudēja visādi ienaidnieki, kuri skolas direktoru un slavenu kara veterānu iecerējuši nogalināt. Un šīs iedomas drīz vien materializējās pēkšņā atklāsmē, ka Valkā darbojas kāda amerikāņu spiegu un diversantu organizācija ar 46 dalībniekiem. Lai brīdinātu savu iemīļoto, viņa uzrakstīja garu vēstījumu, kurā izklāstīja visu, ko “zināja par sazvērestību”. Spiegu sarakstā bija iekļauti gandrīz visi rajona iestāžu darbinieki, kādus vien zināja, pat partijas pirmais sekretārs Augusts Zitmanis tur bija iekļuvis ar piezīmi “spiegs iesācējs”. Dīvainā kārtā es sarakstā nebiju minēts, un tam pamatā kāds sīks atgadījums iepriekšējā vasarā. Zinādams, cik grūti izdzīvot ar mazu bērniņu no niecīgās bibliotekāres algas, es viņai devu atļauju atvaļinājuma laikā aizvietot bērnudārza auklīti. Es vadījos no elementāras cilvēcības apsvērumiem, bet reizē ar to biju kļuvis Olgas acīs par “ļoti labu cilvēku”.
Kad minēto vēstuli bija izlasījis skolas direktors, viņā laikam pamodās kaut kāda dvēseles trauksme, kaut kādas atbalsis no kara gadu spiegu psihozes, tāpēc neparasto dokumentu aiznesa uz VDK rajona nodaļu. Tolaik galvenais čekists bija tāds Moļanovs, krietni nodzēries tukšpauris, bet gana attapīgs, lai nepieļautu domu, ka amerikāņiem būtu pārdevušies visi partijas komitejas sekretāri. Nolēma vēstules autori izsaukt pie sevis uz pārrunām, bet savā šaurpierībā izvēlējās gauži aplamu taktiku, proti, spiegu organizācijas atmaskotājai trieca dūri galdā un teica maģisko formulu “tvaju maķ!”. Nu nabaga Olga bija sapratusi, ka arī pats čekas priekšnieks ir savervēts amerikāņu kalpībā, tāpēc uz vietas aizvēra muti un vairāk nebilda ne zilbi.
Pēc kāda laika Moļanovs, stingrāk ierāvis kaut ko stiprāku, ar Olgas vēstuli bija plātījies rajona prokurora Vozņaka priekšā. Prokurors izrādījās savulaik augstskolā rakstījis diplomdarbu tiesu medicīnas jautājumos, tāpēc aiz tīri profesionālas intereses vēstuli pievācis sev. Olgu viņš it kā nejauši satika uz ielas un pavisam noslēpumainā balsī lūdza viņu atnākt uz prokuratūru.
Turpmāk vēl.
