Kaut kad pavasarī rakstīju komentāru par to, ka nekas vairs neies vecās sliedēs. Tagad varam sacīt, ka minētais apgalvojums ir piepildījies atliku likām. Vēl pirms dažiem mēnešiem mūs visvairāk satrauca Putina Krievijas agresija pret Ukrainu un Maskavas raisītā naida retorika plašsaziņas līdzekļos gan pret ASV, gan Ukrainu un tās draugiem, bet pašlaik vismaz eiropiešus dzen izmisumā bēgļu straumes no Sīrijas, Irākas, Afganistānas, Eritrejas. Lai cik viesmīlīgi būtu eiropieši, neviena valsts tomēr nav no gumijas.Lai bēgļi netrauktos pie mums, vajadzīgs miers minētajās zemēs, tur vajadzētu iedibināt demokrātiju. Kad ASV prezidents Bušs izlēma gāzt Sadāmu Huseinu, viņa nodoms bija cēls – likvidēt tirāniju un radīt priekšnoteikumus demokrātijai. Starp citu, pagātnē ir piemērs, kad amerikāņiem tas izdevās, un pasaule var tikai uzelpot, ka Japāna ir kļuvusi patiesi demokrātiska valsts, kura nevienu kaimiņu vairs negrasās okupēt. Bet tas notika citos apstākļos.Visā notiekošajā ir vēl viens aspekts, ko parasti piemirstam. Pirms Huseina nākšanas pie varas Irāku apdzīvoja pieci miljoni cilvēku. Tagad Irākā dzīvo jau 25 miljoni. Tā kā Huseins ar drakoniskām metodēm valstī bija likvidējis vispārējo analfabētismu, uzlabojis cilvēku dzīves kvalitāti, tad situācija kļuvusi pavisam citāda. Līdzīgs demogrāfisks sprādziens ir noticis faktiski visās musulmaņu zemēs un, ja valstīm nebūtu ienākumu no naftas eksporta, ļaužu masas tur mirtu badā kā mušas.Kaut Krievija ir viena no bagātākajām naftas valstīm, tās milzīgie ienākumi no naftas, gāzes un metālu eksporta ir kļuvuši par nācijas nelaimi, jo sabiedrībai un valdībai atņem stimulu attīstīt savu ekonomiku. Pietika strauji nokristies naftas cenai, kas sakrita ar ES ieviestajām sankcijām pēc Krimas aneksijas, lai varenā Krievzeme nokļūtu trešās šķiras valstu grupā. Putins, lai nostiprinātu savu varu, lai iegūtu atbalstu vienkāršajās tautas masās, spiests rīkoties izlēmīgi. Kad ar Krimu nepietika, radās plāns par Ukrainas sadalīšanu, bet afēra īsti neizdevās, un iecerētās Jaunkrievijas nav. Lai sabiedrība nedomātu par neveiksmi Donbasā, Putina reitingam vajadzīga maza un uzvaroša militārā akcija, un Sīrija likās īsti piemērots poligons. Kaut kādi panākumi jau būs, vismaz drupu un līķu vairāk, bet musulmaņu pasaule to visu uztver kā cīņu pret sunnītiem. Vēl īsti nezinām, ar ko beigsies jaunais izaicinājums, jo sunnīti jau izsludinājuši svēto karu jeb džihādu pret lielo šaitanu Krieviju. Valstī, kur visi ierēdņi pērkami, teroristiem nav grūti īstenot savus plānus.Cilvēki Krievijā ļoti pacietīgi. Rubļa vērtība samazinājusies uz pusi, cenas veikalos aug, algas nupat tiek samazinātas, pensijas paredzēts indeksēt tikai par 4 procentiem agrāk pierasto 15 procentu vietā. Valsts budžeta izdevumi nākamajam gadam tiek samazināti par 10 procentiem – gan skolām, gan slimnīcām, gan ceļu uzturēšanai. Jaunie speciālisti masveidā emigrē, visvairāk uz ASV, kur, piemēram, interneta Google smadzeņu centrā jau strādā pāris simti krievu, un šiem cilvēkiem acis spīd, pieminot savas jaunrades iespējas. Putins padzina dzelzceļa priekšnieku savu draugu Jakuņinu tikai par to, ka viņa dēls atteicies no Londonas atgriezties dzimtenē. Bet speciālisti turpina izbraukt. Neskatoties uz aizliegumiem, turpina pie “nolādētajiem rietumniekiem” aizplūst miljardi, un tā ir nauda, kas vitāli būtu nepieciešama pašā Krievijā. Bet krievu tauta, kā zināms, iemācījusies daudz ko pārciest, pat sādžas lielākais nabags sevi par nabagu neuzskata, jo “tā dzīvo gandrīz visi”. Un smadzenes tiek skalotas profesionāli.Gudrākie prāti jau sen atzinuši, ka Putins ir labs taktiķis, bet nekam nederīgs stratēģis. Savukārt komentētājs Parhomenko Putinu nosaucis par farizeju. Bet farizejisms (liekulība) pārņēmis visu valdošo čekistisko kliķi. Cik neizmērojama būs tautas uzticēšanās, to rādīs laiks.Savukārt Vācija un Zviedrija kļuvušas par savas civilizētības upuriem. Lai savas zemes paglābtu no pilnīga haosa, ar steigu tiek radīti jauni likumi, kas ierobežos dāsnos pabalstus migrantu pūļiem, tiek jau domāts par ekonomisko bēgļu masveidīgu nosūtīšanu atpakaļ uz viņu dzimteni, izmantojot pat militārās transporta lidmašīnas. Citādi jau Vāciju sākuši pamest paši vācieši – izbrauc gan uz Kanādu, gan Austrāliju un Jaunzēlandi. Tas Merkelei nopietns signāls. Skaidrs ir viens: Vecā snobiskā Eiropa, kas uz mums, pēcpadomju nabagiem, skatījusies te ar līdzjūtību, te pārākumu, nekad vairs nebūs līdzšinējā miera un labklājības osta.Sapratīsim mūsdienu realitāti, proti, demogrāfiskos procesus Āfrikā un Āzijā. Zemēs, kur 40 procenti iedzīvotāju ir jaunāki par 15 gadiem, neizbēgama ir jaunās paaudzes redikalizēšanās. Kaut kas līdzīgs islāma sociālismam aizvien vairāk pārņem apmulsušos prātus, kolīdz izdodas iepazīt attīstīto valstu dzīves līmeni. Radikālā islāmisma kustība paredz pilnīgu vienlīdzību visā pasaulē. Un ideoloģija ir tā sfēra, kur netiek pieļauti citi viedokļi. Kas domā citādi, tiem galvu nost. Mēs taču zinām, ka arī Ļeņins un boļševiki sapņoja par visu cilvēku vienlīdzību, jo tikai tā būšot iespējams iedibināt Laimības valsti. Un šo cēlo idālu vārdā visu 20. gadsimtu ir cirstas galvas, jo ne visi gribēja pieļaut, ka viņiem tiek atņemts, lai atdotu citiem.Mūsdienu fenomens ir tas, ka pēc visām nesenās vēstures mācībām atrodas simti un tūkstoši, kuri gatavi mirt svētajā karā, lai pasaulē iedibinātu islāma valsti. Sīrijas un Irākas ziemeļos karo vismaz 4 tūkstoši Krievijas pilsoņu, kurus savervējuši islāmistu vervētāji, tajā skaitā ar interneta starpniecību. Ko darīs šie tūkstoši, kad būs spiesti atgriezties savā Ziemeļkaukāzā? Un vēl – zināms, ka islāmistu grupas no Afganistānas, no Irākas tiektin tiecas uz Uzbekistānu, Turkmenistānu, Tadžikistānu. Uzbeku līderis Karimovs līdz šim atvairījis islāmistu tīkojumus, bet viņa mūžs jau it kā būtu nodzīvots. Kas notiks pēc tam?Būsim pateicīgi Liktenim, ka Latvija pagaidāma atrodas tādā kā klusuma joslā. Mēs ne visai to apzināmies, cik labā vietā Dievs mūs nolicis.
