Pēc nedēļu ilgas dzīvošanas Andalūzijas galvaspilsētā Seviljā, valcēniete Laila Ozoliņa pārliecinājusies, ka spāņi prot svinēt katru nodzīvoto dienu.
Pēc nedēļu ilgas dzīvošanas Andalūzijas galvaspilsētā Seviljā, valcēniete Laila Ozoliņa pārliecinājusies, ka spāņi prot svinēt katru nodzīvoto dienu. Savukārt Spāniju raksturojot aplesīnkoku ziedu smarža, dziedošās ūbeles, priecīgie cilvēki un strādājošie vīrieši.
Valkas bērnudārza “Pasaciņa” vadītāja L. Ozoliņa un muzikālā skolotāja Ilze Vērdiņa braucienā uz eksotisko valsti devās internacionālā grupā kopā ar igauņiem, somiem, poļiem, rumāņiem un angļiem projekta “Putnu lidojumi” ietvaros.
Spānijas sirdī izbauda viduslaiku eksotiku
Braucot uz Spāniju, Laila ceļasomā lika vasaras drēbes. Viņa bija pārliecināta, ka, atgriežoties mājās, arī būs saulains laiks, bet, atpakaļceļā ielidojot Tallinā, snidzis slapjš sniegs. Seviljā gan pūtis vējš un katru dienu bijis ap plus 28 grādiem. Laila atzīst, ka šī valsts viņai uz mūžu atmiņā paliks ar ziedošiem apelsīnkokiem. Tie tur aug apstādījumos ielas malās, bet neviens augļus neiedomājas ēst, jo Spānijā ir augsts gaisa piesārņojums. Valstī praktiski nav sabiedriskā transporta, tāpēc vairums iedzīvotāju pārvietojas ar mašīnām vai kājām. Latvietes daudz staigājušas pa skaisti veidotu rozā nokrāsas bruģi. Liels bijis pārsteigums, kad atklājies, ka tirgū viens apelsīns maksā tikpat, cik kilograms Latvijas veikalos. Toties apelsīnu, zemeņu un tomātu garša esot bijusi neaizmirstama. Seviljieši lepojas ar to, ka uzskata sevi par Spānijas sirdi, jo te sastopamas mauru kultūras arhitektūras pērles, pasakaini skaistas pilis un to dārzi, flamenko un Seviljas īpašā deja. Lailai brīžiem šķitis, ka viņa dzīvo viduslaikos. Spāņi ir ļoti muzikāla tauta – tur pat pastnieks, iznēsājot sūtījumus, pie sevis melodiski svilpojot. Dzīvojot viesnīcas astotajā stāvā, katru nakti iebraucējas klausījušās kastaņetas un karstasinīgo spāņu dziedāšanu.
“Spāņi dzīvi svin, nevis dzīvo. Viņi priecājas par katras dienas notikumu, par vietējā futbolkluba spēli un uzvaru, par vēršu cīņām, par savu ģimeni un bērniem,” secina L. Ozoliņa. Viņai sākumā bijis mazliet neomulīgi, ka spāņi satiekoties metušies ap kaklu, bučojušies, visu laiku smaidījuši un priecājušies. Spāņi ir patiesa un neviltota tauta. Laila ievērojusi, ka pie bērnudārziem nav izveidoti rotaļlaukumi, kā tas ir Latvijā. Bērni laukā iet reti, jo ir karsts. Ja nepieciešams, tad viņi rotaļājas bērnudārza priekšas nelielā laukumā, kas izlikts ar gumijas plāksnēm.
Strādā vīrieši, bet sievietes dzīvo mājās
Laila kopā ar pārējiem kolēģiem pabija vairākos bērnudārzos un skolās. Spānijā bērnudārzi strādā no pulksten 9.00 līdz 14.00. Viņi bija izbrīnījušies, ka Latvijā tie strādā tik ilgi – 12 stundas. Spānijā pārsvarā ģimeni apgādā vīrieši, bet sievietes dzīvo mājās un nodarbojas ar bērnu audzināšanu. Spāņiem dzīvē ģimene ir pats svarīgākais, tāpēc arī bērni ir smaidīgi, laimīgi, temperamentīgi un labi kopti. Bērnudārzos un sākumskolā bērni valkā īpašus halātiņus, lai taupītu un nenosmērētu savu apģērbu. Laila novēroja, ka vakaros mamma, tētis un bērni kopā ar vecvecākiem saposušies dodas pastaigā.
Spānijā skolās vairums pedagogu ir vīrieši, jo ar savu algu viņi ir spējīgi uzturēt ģimeni. Skolotāja, tāpat kā ārsta, profesija ir prestiža.
Tomēr arī Spānijā sievietes arvien vairāk izvēlas veidot karjeru, tāpēc veidojas Eiropas tipa skolas, kurās bērni ēd siltas pusdienas un skolas strādā līdz vēlai pēcpusdienai. Savukārt dodoties uz bērnudārzu, vecāki mazuļiem pusdienās līdzi dod sviestmaizes. Laila pārliecinājusies, ka ģimenēs bērnus māca neko neņemt no svešiniekiem. Latvietes mazos spāņus cienājušas ar dzērvenēm pūdercukurā. Bērni jautājuši, vai tur nav narkotikas.
Pilsētas svētkos dejo Seviljas deju
Seviljieši no aprīļa vidus līdz gandrīz maija beigām svin pilsētas svētkus. Lielā stadiona laukumā ir saceltas milzīgas teltis ar uzkodām un atspirdzinājumiem, kur spēlē muzikanti, un ikviens apmeklētājs, kad vien grib, var dejot. Spānijā dejo sieviete ar sievieti un vīrietis ar sievieti. Arī latvietes, tērpušās dāvinātos īpašos brunčos, dabūjušas kārtīgi izdancoties. Pēc dejas Laila saņēmusi skatītāju ovācijas. Kad viņi uzzinājuši, ka latviete Seviljas dejas soļus apguvusi tikai stundu pirms pasākuma, bijuši izbrīnījušies. Katru gadu brunčiem, ar kuriem seviljietes metas dejot, mainās mode. Šogad tiem jābūt pumpainiem. Pieņemts, ka katru sezonu puisim savai mīļotajai jāuzdāvina jauna kleita, lai viņa varētu uzposties un dejot. Latvietēm bija izdevība kādā nelielā kafejnīcā redzēt īstu flamenko, nevis to, kuru parasti rāda tūristiem. Laila joprojām sajūsminās par sievietes dziedāto dziesmu piesmakušā balsī un dejošanu. Flamenko dejojot nevis tad, kad to kāds pieprasa, bet vadoties pēc iekšējās izjūtas. Laila pārliecinājās, ka spāņiem dejošana ir asinīs, jo skolotāji pat pusdienas pārtraukumos mēdzot dziedāt ģitāras pavadījumā un uzdejot pat uz galda, lai labāk dzirdama papēžu skaņa. Tas neesot vulgāri un uzspēlēti, bet dabiski un sirsnīgi, līdzīgi kā paši spāņi.
