Pasaules valcēniešu dienās Valkā viesojās arī uzņēmējs Andrejs Pebo, kurš bija uzlūgts piedalīties novada domes organizētajā domnīcā par uzņēmējdarbības attīstību pilsētā.
A. Pebo sevi ir apliecinājis kā talantīgu uzņēmēju, kurš 1993. gadā atguva dzimtas īpašumu – daudzdzīvokļu namu Rīgā, Valdemāra ielā 33, – un, pārvarot dažādus birokrātiskos šķēršļus, to ir rekonstruējis par modernu biroju un dzīvokļu kompleksu. Par atjaunoto namu viņš ir saņēmis Rīgas domes apbalvojumus, taču vislabāk A. Pebo kā saimnieku raksturo īrnieku uzticība. Tie, kas ir iemitinājušies viņa mājā, dzīvo tajā jau daudzus gadus.Izmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” lūdza A. Pebo uz interviju.
– Jūsu biogrāfijā minēts, ka esat dzimis aiz polārā loka. – Tur nav nekādas mīklas. Manu dzimtu staļinisti izsūtīja 1941. gada jūnijā. No pieciem ģimenes locekļiem svešumā izdzīvoja divi – mana māte un vecmāmiņa. Mamma tur apprecējās un piedzimu es.- Un kā nokļuvāt Valkā?- Esmu pateicīgs mammai, kura steidzās atgriezties, lai es pagūtu iestāties latviešu skolā. Rīgā mums neļāva palikt, tādēļ apmetāmies Valkā, kur iestājos 1. vidusskolā, ko arī beidzu. Ja man nebūtu latviešu skolas, es kā latvietis būtu zudis.- Vai ir saglabājušies kontakti ar kādreizējiem klasesbiedriem?- Protams. Lai kur mēs tagad atrastos, mums Valkā ir saknes, pie kurām ikviens mīl atgriezties. Vairākus gadus esam meklējuši jaunas formas, kā pavadīt klasesbiedru salidojumu, lai nebūtu tikai tradicionālās somu pirtis vai papļāpāšanas, bet kaut kas saturīgāks. Izdomājām, ka būtu labi visiem doties ekskursijās. Noīrējām autobusu uz divām dienām un izbraucām kādu loku, piemēram, pa Igauniju. Teikšu, man tāda satikšanās forma ļoti patīk. Ne tikai tiekamies, bet vienlaikus apskatām arī jaunas vietas un kaut ko uzzinām.- Kur jūs saskatāt iespēju tālākai Valkas ekonomiskajai attīstībai?- Joprojām domāju, ka Valkai ir unikāla iespēja izaugt, jo tai līdzās ir Valga. Kopumā abās pilsētās uzņēmēju ir daudz, to nevar noliegt, un tas nozīmē, ka netrūkst arī ideju. Vajag tikai vienoties, kuras kopīgi īstenot. Otrs moments ir stimulēt sekmīgos skolēnus ar stipendijām. Lai bērni redz, ka ne tikai ar rokām, bet arī godprātīgi strādājot ar galvu var nopelnīt naudu. Pērn es šeit biju no Rotari kluba, lai piešķirtu kluba stipendiju Valkas ģimnāzijas skolēniem. Es pats darbojos Rīgas Rotari klubā “Dzintars”, esam atraduši labu sadarbību ar Valkas Rotari klubu un, apvienojot domas un līdzekļus, kā arī piesaistot pilsētas uzņēmējus, varējām pirmo stipendiju izmaksāt. Tagad atliek audzēt muskuļus, lai viss turpinātos.- Ko paši Valkas iedzīvotāji varētu darīt pilsētas izaugsmē?- Būtu labi, ja visi iedzīvotāji atbalstītu pašvaldības rīkotos pasākumus ar savu klātbūtni, tikai piedaloties tajos.- Kā pats attīstījāt savu uzņēmējdarbību? Jūsu nams Rīgā tiek minēts kā paraugs, kur iemītniekiem pieejami visi pakalpojumi.- Mans gadījums biznesā nav saistīts ar izcilu prātu vai ģeniālu ideju. Tas ir tikai normāli, ja cilvēki, kuri dzīvo manā namā, no īpašnieka var saņemt dažādus pakalpojumus. Domāju, ka pareizi būs, ja teikšu, ka manā uzņēmējdarbībā raksturīgs ir regulārs, ilggadējs darbs, kad dienu no dienas veidoju savu namu un vidi ap to, lai māja un apkārtne būtu sakopta. Esmu izveidojis miniatūru namu pārvaldi, kādai vajadzētu būt pie katra liela nama. Mēs atvieglojam klientam ievākšanos dzīvoklī, kā arī pēc viņa pieprasījuma veicam kosmētisko remontu, varam arī pārbūvēt telpas atbilstoši klientu vēlmēm. Iedzīvotāju transportlīdzekļus pagalmā uzrauga apsardzes darbinieks. Ir arī izveidota 24 stundu videonovērošana. Var pasūtīt gan pastāvīgu, gan ārkārtas telpu uzpošanu. Ir arī kopīgi Līgo svētki, kurus organizējam nama pagalmā, bet Ziemassvētkos to izrotājam. Kad domājām par mūziku, izlēmām, ka būtu jauki, ja nama sētā pastāvīgi skanētu putnu dziesmas. Nopirkām diskus ar putnu dziesmām un tagad tos atskaņojam. Honorārs arī nav jāmaksā, jo putniem to nevajag.- Vai esat domājis arī par savu īpašumu paplašināšanu?- Ģimenes nekustamo īpašumu uzņēmums “Pebo nami” ir investējis četrus miljonus eiro divos jaunos īres namos, kuru būvniecību veic firma “DHB”. Lai to izdarītu, esam ņēmuši kredītu. Nami būs vietā, kur kādreiz atradās mana vecvectēva celtās mājas. Tās sagrāva Otrā pasaules kara laikā. To varējām uzsākt, jo esam tuvu veco ēku sakopšanas finišam Valdemāra ielā 33, Valdemāra 33a un Dzirnavu ielā 41. Šis darbs mums prasīja 23 gadus.- Vai jūsu biznesā ir iesaistīti arī pārējie ģimenes locekļi?- Mēs esam pieci – sieva Aija, meita un divi dēli. Es un abi dēli – Māris un Jānis – esam aktīvi iesaistījušies namīpašumu apsaimniekošanā.- Jums ir arī māja Vijciemā. Kad dodaties uz pagastu?- Tur man ir atpūtas vieta, kur braucu strādāt fiziski. Lielākoties Vijciemā esmu nedēļas nogalēs. Tur ir darbs, kas atpūtina no visām biznesa lietām. Cilvēkam dienu vai divas nedēļā ir jāveic kaut kas cits. Ja gadiem pilda tikai vienu un to pašu darbu, agri vai vēlu cilvēks kļūst traks.- Kāds ir jūsu ikdienas režīms?- No rīta pulksten 8 esmu darbā. Pēc pusstundas mums ir “piecminūte”, tad staigāju pa iestādēm, kārtoju papīrus. Pulksten 12 pusdienas, pēc tām kas nu kuru reizi jāveic. “Piecminūtes” saiešanu kopā nodibināju apmēram pirms desmit gadiem, un kopš tā laika darbi rit raitāk. No rīta tos sadalām, katrs informē, kas viņa pārraudzībā noticis, un tad – pie darba.- Vai birokrātija netraucē uzņēmējdarbībai?- To labāk nejautājiet. Ierēdņa un uzņēmēja domas mūsdienās arvien būtiskāk atšķiras.- Kas dod spēku gadu no gada virzīties uz priekšu un darboties šajā jomā?- Ir gandarījums, ka pa šiem gadiem esmu sakopis lielu namīpašumu, ko valsts kāri apliek ar nodokļiem, turklāt spēles noteikumi var mainīties katru gadu. Saprotu, ka arī valstij no kaut kā jādzīvo, jo valsts jau esam mēs paši, kas to veidojam. Pāri visām problēmām klājas prieks par izdarīto. Mūsu paveiktais vienlaikus rāda arī to, kā veidojas valsts. Pagaidām Latvijā nav viegli būt uzņēmējam. Birokrātija, nesakopta uzņēmējvide, ļoti daudzi blēdās ne tikai pret valsti, bet arī savā starpā. Nepilda līgumus un nemaksā par padarīto. Tas viss jāzina un jāievēro, ja grib uzsākt biznesu. Taču, kad paskatos uz restaurēto namu, redzu savu ilggadējo darbu. Tas ir tas, kas liek iet uz priekšu.- Kas jums liek atcerēties Valku, savu skolu?- Droši vien tas ir sentiments, kas veidojas cilvēkos vecumā no 40 līdz 60 gadiem. Es neesmu nekāds izņēmums. Turklāt, kā lai cilvēks aizmirst savas saknes. Nekādi to nevar.
