Vēl aizvien nav rimusies ažiotāža, kas radās pēc latviešu valodas un literatūras skolotājas un dzejnieces Ivetas Ratinīkas nolasītā un analizētā Agneses Krivandes dzejoļa “Svētīgie” Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas klasē. Par dzejoļa, kurā minēts viens rupjš vārds – bļaģ, izvēli I. Ratinīka no skolas vadības saņēmusi aizrādījumu, bet ar to vien viss nebeidzās. Sašutumu par tādu uzdrošināšanos ir pauduši vairāki vecāki, savukārt Rīgas mērs Nils Ušakovs nolēma veidot komisiju un pārbaudīt, kā Rīgas skolas ievēro tikumīgu audzināšanu. Reakcija bija tik plaša, ka Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktors aizliedza rādīt bērniem filmu par franču dzejnieku Artūru Rembo un Polu Verlēnu, jo abi bijuši homoseksuāļi. Šādā situācijā žēl skolotāju. Kā viņiem rīkoties? Atgriezties pie padomju principiem un slavēt mīlestību, kurā nav seksa, un drošības dēļ nemācīt bērniem neko par tādām slavenībām literatūrā kā Džordžu Gordonu Baironu, Marinu Cvetajevu, Frederiku Garsiju Lorku, Oskaru Vaildu, Marselu Prustu, Nikolaju Gogoli, Selmu Lāgerlēvu un citiem, kuri pazīstami ar savu homoseksuālo orientāciju. Var piekrist filozofam Ilmāram Šļāpinam, ka Krivandes dzejolis liecina par augstu dzejas kvalitāti, jo tās uzdevums vienmēr ir bijis sacelt skandālu, izjaukt ierasto dzīves ritmu. Es šeit redzu arī lielu liekulību. Laikā, kad gandrīz katrs bērns ir dzirdējis šo vārdu un zina tā nozīmi, turklāt ne jau dzejas kontekstā, kad pašam Ušakovam tas izsprucis publiski, tagad visi vaino skolotāju, kas tādu dzejoli lasījusi bērniem. Tā vien gribas šim jandāliņam beigās pateikt to pašu – bļaģ.
