Rīt – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 17. gadadiena.
Rīt – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 17. gadadiena. Vēl viens gads līdz pilngadībai, un neatkarīgā Latvijā būs izaugusi paaudze, kurai padomju laiki pat ne drusciņ nenozīmē pašu izjustu dzīves pieredzi, vien vecāku un vecvecāku atmiņu stāstus.
Tomēr Bronzas kareivja pieminekļa pārvietošana Igaunijā un šī procesa izraisītā reakcija liecina, – nekas vēl nav beidzies. Joprojām sūrst sen pagājuši vēstures notikumi, kuri vieniem nozīmē atbrīvošanu no fašistiem, bet citiem – okupāciju. Niezošā krevele ātri nokasās. Zem tās atsedzas joprojām dziļa brūce.
Televīzijā skatoties, kas notika Tallinā, īpaši uzkrītoši bija kadri, kuros jaunieši krievu valodā korī skandēja: “Fašisms neies cauri!” Tieši jauni cilvēki arī bija redzami protestētāju pūļa pirmajās rindās.
Pieaugušie savu izpratni par pašu piedzīvotajiem notikumiem nodod tālāk jaunajai paaudzei. Tā turpinās katras tautas kolektīvā atmiņa. Sarunājoties ar neatkarīgā Latvijā dzimušiem bērniem, nu jau pusaudžiem, uzklausīts arī šāds viedoklis. Nepatīk krievu valoda. Tajā runāja cilvēki, kuri okupēja Latviju.
Kolektīvās atmiņas dēļ nekas nebeidzas. Mums jau 17 gadus ir neatkarīga Latvija. Taču tas nav pašsaprotami, uz mūžu mūžiem dots. Neatkarība joprojām ir vērtība, kura jāsaudzē, un mūsdienās – arī no pašiem. Lai to nedevalvētu politiskais cinisms un korupcija.
