Smieklīgais un traģiskais bieži iet roku rokā. Kaut kas līdzīgs vērojams arī globālā rakstura notikumos.
Smieklīgais un traģiskais bieži iet roku rokā. Kaut kas līdzīgs vērojams arī globālā rakstura notikumos. Piemēram, vienkāršajai tautai var likties traģiski, ja varasvīri nolemj likvidēt pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu, lai tur uzbūvētu kārtējo tirgotavu.
Un cilvēks bez varas ir mazs un nevarīgs dižvadoņu priekšā. Ne gluži tā domāja Stavropoles pensionāri, kuri panāca kāda apstādījumu kompleksa saglābšanu, birzi vērtēdami kā vēsturiski nozīmīgu pieminekli. Protesti nelīdzēja, piketus neviens nelikās manām. Bet, lūk, kad zāģeru brigāde ieradās birzītē, viņi pie svarīgākajiem kokiem atrada karājamies prezidenta Putina portretus. Aizskart tādu svētumu neviens neuzdrošinājās.
Amata krēsls sašūpojās Pasaules Bankas prezidentam Polam Vulfovicam pēc tam, kad atklājās fakts, ka minētā banka maksājusi milzu algu paša Vulfovica brūtei. Jo kā var maksāt nesamērīgi lielu algu faktiskajai civilsievai, kura savu kungu laiž apmeklēt turku mošeju caurās zeķēs? Bet aizkadrā paliek Vulfovica iepriekšējie darbi, kad viņš, būdams ASV aizsardzības ministra Ramsfelda vietnieks, Buša valdībai dāvināja stratēģisko plānu par iebrukumu Irākā. Vulfovica nolūks bija novērst apdraudējumu Izraēlai, ko nemitīgi uzturēja Sadama Huseina režīms. Kad kļuva redzams, ka Vulfovica stratēģijas īstenošana Irāku padarījusi par terorisma mācību poligonu, Bušs savu uzticamo censoni pacentās nobēdzināt Pasaules Bankā, proti, klusākā un labāk atalgotā amatā. Bet beigu galā piepildījās senā patiesība – “Meklējiet sievieti!”.
Dzīve mēdz atspēlēties
Vēl pavisam nesen Krievijas masu saziņas līdzekļi zākāja igauņus, saucot viņus par fašistiem, kuri tīko pārvietot bronzas Aļošu. Un nu iestājies tāds kā kaunīgs apmulsums, jo Maskavas varas iestādes bez garas spriedelēšanas aizvāca līdzīgu pieminekli Himkos, pie viena visai barbariski izrakņājot tur esošos karavīru apbedījumus. Tā, lūk, vajadzējis darīt, jo ap pieminekli mīlējušas pulcēties prostitūtas.
Mums ir izdevība atcerēties to azartu, ar kādu Maskavas televīzijas kanāli vairāku gadu garumā demonstrēja “šausminošos skatus” no Rīgas, kad par policistiem kļuvušie vakardienas miliči nemākulīgi atbrīvoja ielu no piketētājiem. Latvija tika rādīta kā fašistiska valsts. Un mūsu Jānis Jurkāns kārtējo reizi atgādināja, ka “Eiropa mūs nesapratīs”.
Bet tagad izrādās, ka Eiropa nesaprot Krieviju, kad vairākās pilsētās omonieši brutāli izklīdināja apvienības “Cita Krievija” rīkotās manifestācijas. Teiksim, Maskavā pret dažiem simtiem mierīgu demonstrantu tika raidīti deviņi tūkstoši no provinces saaicināto omoniešu, kuri ar gumijas stekiem zvetēja visiem, kas pagadījās tuvumā. Neviens demonstrants nedarīja neko huligānisku, pat ļimonovieši nedauzīja vitrīnas un nededzināja automašīnas, viņu vienīgā vaina bija Kremļa varasvīru kritika. Starp citu, omonieši vairs nelietošot pārbaudīto ieroci – sapieru lāpstiņas ar uzasinātām šķautnēm, jo vajadzības gadījumā tikšot izmantoti speciāli cimdi, kuros ieslēptas smagas metāla radzes. Ļoti efektīgs ierocis zobu izsišanai, kaut kas līdzīgs mūsu leģionāru laikos ieviestajiem “španeriem” – tos latvieši izmantoja krogus kautiņos ar vācu esesiešiem.
Tikmēr Maskavā savas manifestācijas stingrā miliču apsardzībā rīkoja Kremlim uzticamie “Naši”, saukti par našistiem, kā arī Dugina vadītie “eirāzieši” ar nacistu sveicienā paceltām rokām. Eiropa to patiešām nesaprot.
Varmācības uzliesmojumi
Varmācības psiholoģija tiek kultivēta ne tikai reģionālajos karos, to pašu rezultātu rada kinofilmas un internets. Negrasos šeit atkārtot patiesības, par kurām rakstīju jau pirms gadiem desmit un divpadsmit, kurš vēlas, to visu var atrast manā grāmatā “Latvijas mezgli gadsimtu mijā”. Es šeit domāju par jauno paaudzi. Papildinājumam varu tikai piebilst, ka jaunu cilvēku smadzenes ne vienmēr spēj izturēt milzīgo nefiltrētās informācijas apjomu, kas mums tiek piedāvāta gan televīzijā, gan internetā, gan lielveikalu reklāmās uz ielu stūriem. Aizvien darbojas sāpīgais pazemoto cilvēku stress, kad par lielu netaisnību tiek uztverts fakts, ka vieniem ir tas, kā citiem nav. Vieni no savas dvēseles strupceļa meklē izeju antisabiedriskās reliģijas sektās, citi prāta aptumsumā vēlas iedibināt absolūto taisnību ar “biedru kalašņikovu”. Vienreiz tas jau bija, kad “jaunās pasaules celtnieki” taisnīgumu centās iedibināt ar “biedra mauzera” palīdzību.
Cilvēks arī prāta aptumsumā prot izmantot demokrātijas vājās vietas. Es domāju par ASV ieviesto pārpratumu, ka par cilvēka garīgo veselību nedrīkst zināt pat policija, kura izsniedz atļaujas šaujamieroču pirkšanai. Sekas ir studentu apšaušana Virdžīnijas štatā.
Cits, bet mazāk apdraudēts gadījums ir trīs reizes lielākais upuru skaits Krievijā, Kemerovas ogļu šahtā, kur vietējie “ģēniji” pārregulēja angļu drošības sistēmu tā, lai automātika netraucētu strādāt palielināta metāna apstākļos. Nav īsti saprotams, kāpēc pasaulei šī traģēdija liekas mazāk traģiska par studentu apšaušanu Amerikā.
Viss savstarpēji saistīts
Ka pasaulē, arī Visuma mērogos, nekas nenotiek izolēti no pārējām norisēm, zināja jau seno Austrumu viedie. Ekonomikas un finanšu sistēmas vienotība, ko saucam par globalizāciju, šo patiesību apliecina. Piemēram, pietika Ķīnai nolemt, ka daļu valūtas uzkrājumu jāglabā eiro, nevis dolāros, un tūdaļ sākās dolāra kursa kritums visas pasaules mērogā. Neatceros, kad vēl kādreiz dolārs būtu bijis tik lēts. Un lēts tas ir gan pret eiro un angļu mārciņu, gan pret Krievijas rubli un latu. Vienlaikus pieaug zelta cena.
Vašingtonas varas gaiteņos pagaidām īsti neviens neuztraucas, jo dolāra vājums palielina amerikāņu ražojumu konkurētspēju pasaules tirgū. Palielinās eksports, plaukst pašmāju ekonomika – par to priecājas amerikāņi. Bet viss, ko vienā vietā pieliek, kaut kur citur tiek atņemts. Pašlaik lielākā zaudētāja ir Krievija, kuras labklājība balstās uz dabas resursu eksportu. Par naftu, gāzi, alumīniju, niķeli pasaules tirgū norēķinās dolāros. Kad mazvērtīgus dolārus pārvērš rubļos, guvums kļūst krietni mazāks par cerēto.
Vai iespējams pasaules finanšu sistēmas pilnīgs sabrukums? Iespējams ir viss, tikai jāatceras, ka neviena valdība nav ieinteresēta nosacītā līdzsvara sabrukumā. Lielākajiem finanšu centriem parasti atrodas līdzekļi, lai novērstu globāla mēroga traģēdiju, bet reģionālas katastrofas, kāda pirms desmit gadiem bija Dienvidaustrumu Āzijā, gan spēj izraisīt zemestrīces efektu, bet gala rezultātā cietušo valstu ekonomikām ļauj atdzimt jaunā kvalitātē.
