Gandrīz ik dienu medijos izskan visnotaļ pozitīvas ziņas, ka Latvija, piemēram, ir vadošā valsts Eiropas Savienībā ekonomiskās attīstības kāpuma ziņā. Arī daudzos citos aspektos esam priekšā ne tikai kaimiņiem, bet arī vienai otrai bagātākai Rietumvalstij. Par visu šo “jauko” ziņu publikācijām rūpējas “Eurostat”, kas ir ES statistikas pārvalde. Tās galvenais uzdevums ir nodrošināt statistisko informāciju par Eiropā aktuāliem jautājumiem pēc vienotas metedoloģijas. Šai organizācijai ziņas sniedz Latvijas Centrālā statistikas pārvalde un citas kompetentas institūcijas. Tātad ziņu sniedzēji ir mūsu pašu ierēdņi. Saprotami, ka ikviens ierēdnis vēlas izskatīties pēc iespējas varošāks un noderīgāks. Tāpēc arī sliktu un ausij nepatīkamu ziņu ir daudz mazāk. Kam gan patīk ziņa, ka esam viena no visnabadzīgākajām ES valstīm? Mani gluži vai šokējoša, šķiet, visnotaļ ticamā Tirdzniecības un rūpniecības kameras paustā ziņa, ka uzņēmumu skaits Latvijā pērn ir samazinājies vairāk nekā 2012. un 2013. gadā kopā. Dažādu tuvredzīgu Finanšu ministrijas un valdības pieņemto lēmumu dēļ kļūstam aizvien nabadzīgāki. Uzņēmēju paustie protesti pret nepārtraukto darbības noteikumu maiņu valdībai ir kā pīlei ūdens. Uzņēmējos neieklausās, kaut gan tieši viņi valsts budžetam dod vislielāko pienesumu. Tas arī veicina negodīgu rīcību. Noziedzīgi cilvēki pamanās ne tikai nemaksāt nodokli, bet vēl no valsts iekasēt nodokli, izmantojot krāpnieciskas shēmas, dibinot fiktīvus uzņēmumus, veicot fiktīvus darījumus, kur nekāda preču kustība nenotiek. Pelēkā un melnā ekonomika aug. Protams, valstij nauda nepieciešama, taču to iegūt tikai ar nodokļu pacelšanu nav prāta darbs.
