Kad pēc dienesta armijā Jānis Dergačs ieradās Smiltenē, viņa nodoms bija spēlēt basketbolu.
Kad pēc dienesta armijā Jānis Dergačs ieradās Smiltenē, viņa nodoms bija spēlēt basketbolu.
Taču realitāte ieviesa korekcijas, un tās ietekmēja visu turpmāko dzīvi.
Ar basketbola komandas izveidošanu Smiltenē nekas nesanāca. Toties pēc Jāņa ierašanās pilsētā no bērna autiņiem izķepurojās futbols.
Pilsētas futbola dzīves balsts
Ceturksni no sava mūža 50 gadiem Jānis Dergačs ir Smiltenes futbola dzīves balsts, cilvēks, par kuru viņa bijušie un tagadējie audzēkņi saka: “Futbola dzīves vadītājs un radītājs, kuram pieder vislielākie nopelni šā sporta veida uzplaukumā mazpilsētā”.
Smiltenē futbolu spēlē divas pieaugušo un 15 bērnu un pusaudžu komandas. Pilsētai ar aptuveni sešiem tūkstošiem iedzīvotāju tas ir ievērojams skaits. Turklāt futbola kluba (FK) “Abuls” pieaugušo komanda jau otro sezonu startē Latvijas čempionāta pirmajā līgā, kura šogad ieguvusi nosaukumu “Traffic Pirmā līga”.
Runājot ar futbola aprindu cilvēkiem Smiltenē, bieži dzirdams viedoklis, ka lielākais nopelns par šā sporta zvaigžņu stundu pienākas Jānim Dergačam, pilsētas pieaugušo komandas ilggadējam trenerim (UEFA jeb Eiropas futbola asociāciju savienības B kategorija) un menedžerim. Bez ģimenes atbalsta nevarētu
13. aprīlī Jānis svinēja 50. dzimšanas dienu. Ikdienā viņš strādā uzņēmumā “Troll Smiltene”, kur veic mēbeļu kvalitātes kontroliera pienākumus. Šī joma nav sveša, jo jaunībā Cēsu arodskolā apgūta galdnieka – mēbeļnieka specialitāte.
Jānim ir ģimene – sieva Irēna, meitas Ilona (strādā “Hansabankā”) un Linda (mācās Smiltenes ģimnāzijas 12. klasē). “Dejo Tautas deju ansamblī “Ieviņa”,” palepojas tētis. Dergaču ģimene dzīvo privātmājā klusā pilsētas rajonā.
“Liels paldies sievai. Bez viņas atbalsta diez vai es te būtu,” Jānis neslēpj, cik svarīgs viņam ir ģimenes atbalsts sporta aktivitātēs un arī darbavietas sapratne.
Papildu trenera darbam viņš tiesā Smiltenē rīkotās sacensības futbolā un basketbolā, kuras notiek bieži un galvenokārt – nedēļu nogalēs. “Īpaši daudz tētis projām no mājām ir vasarā,” saka Jāņa jaunākā meita Linda. “Arī ziemā, kad bija sacensības telpu futbolā, mājās viņu vispār gandrīz nekad nevarēja redzēt. Tāpēc dažreiz ir asumi par to, kāpēc mājās nedarās darbi. Tomēr tik un tā mēs tēti atbalstām un saprotam.”
Kad Jānis pats vairāk nekā 15 gadu spēlēja futbolu (bija malējais pussargs), Irēna vīru pavadīja uz sacensībām un neoficiāli pildīja medmāsiņas pienākumus. Meitas bija aktīvas līdzjutējas. “Mēs, visa ģimene, arī tagad esam iesaistīta futbolā. Jākārto dokumenti, jāfotografē komandas,”stāsta Linda.
Trenera zvaigžņu stunda
Jebkuru sporta veidu augstā līmenī vietējā sabiedrībā paceļ tā teju fanātiski atbalstītāji, kuri neskaita ziedoto laiku. Rezultātā sports aprij ne vien savulaik iedoto mazo pirkstiņu, bet arī visu cilvēku no pēdām līdz matu galiņiem. Jānis jau izskaitījis, ka šosezon futbolam no sešiem mēnešiem atdos 50 dienas. No tām 30 dienas notiks FK “Abuls” komandas sacensības “Traffic Pirmajā līgā”, 20 – Latvijas čempionāta otrajā līgā, kurā Vidzemes zonā spēlēs komandas dublieri.
“Kopš futbolā ienākuši Andis un Oskars (bērnu un pusaudžu futbola treneri A. Rozītis un O. Mucenieks – redakcijas piezīme), man ir drusciņ vieglāk. Rokas paliek brīvākas,” Jānis uzelpo.
Tagad viņa domas aizņem FK “Abuls” starti “Traffic Pirmajā līgā”. Pirmā spēle Smiltenē būs jau rīt, 29. aprīlī. Jānis nenoliedz, kad saku – mazpilsētas komandas iekļūšana valsts pirmajā līgā ir trenera zvaigžņu stunda. Tas noticis jau otro reizi. “Pirmo reizi pirmajā līgā iekļuvām 90. gados, bet vēlāk izkritām. Nu atkal esam atgriezušies apritē.”
Ja mācētu slidot, spēlētu arī hokeju
Jānim ir tikai viens vaļasprieks – sports. Šoziem arī viņš pats izgāja uz laukuma. Spēlēja “Troll Smiltene” komandā Smiltenes pilsētas meistarsacīkstēs. Pats pajoko, ka spēlētu arī hokeju, ja vien mācētu slidot. Sports viņu piesaista ar cīņas azartu un adrenalīnu. “Pēc spēles ir laba sajūta, jo jūtos kaut ko izdarījis.”
Trenējot futbolistus un attīstot Smiltenē futbolu, Jānis apzinās sava darba sūtību – dot iespēju cilvēkiem sportot, kļūt fiziski aktīviem, tā stiprinot veselību, un radīt pēctecību, lai tiem jauniešiem, kuri paliek Smiltenē, būtu vietējā futbola komanda.
Cik ilgi vēl pietiks spēka? “No tā, ko daru, ir grūti atiet. Ir jābūt baigam cirtienam, lai to visu pamestu. Paldies visiem, kuri atbalsta, it īpaši Smiltenes domei, akciju sabiedrībai “8CBR” un dažām privātpersonām. Arī Latvijas Futbola federācija ir novērtējusi mūsu pūles futbola dzīves sakārtošanā pilsētā un dāvinās Smiltenei laukuma mākslīgo segumu.”
***
Par Jāni Dergaču
Igors Teremko, futbola kluba “Abuls” spēlētājs: – Smiltenes futbolā esmu vairāk nekā 20 gadu un pazīstu Jāni pietiekami labi gan kā treneri, gan vienkārši kā cilvēku. Manuprāt, viņš neatbilst tipiskam trenera tēlam, jo ir kaut kas vairāk. Uzskatu, ka Jānis ir īstās futbola dzīves radītājs Smiltenē un tās vadītājs. Pateicoties viņam, Smiltenes futbols tiek plaši pārstāvēts Latvijas mērogā gan ar pieaugušo, gan ar jauniešu komandām. Nav noslēpums, ka abi jauniešu komandu treneri ir Jāņa bijušie audzēkņi. Ļoti augstu vērtēju arī viņa cilvēciskās īpašības, it īpaši patiesumu un nesavtīgumu, ar kādu viņš to visu veic. Tas ir retums mūsdienu sabiedrībā, kurā pārsvarā vēl dominē nauda un materiālās vērtības. Man prieks, ka mums Smiltenē ir tāds cilvēks un darbojas ar pilnu sparu. Lai Jānim laba veselība un saticība ģimenē!
Andis Rozītis, futbola treneris, Jāņa bijušais audzēknis: – Kad sāku spēlēt futbolu 1984. gadā, Jānis bija mans pirmais treneris. No tā laika pazīstu viņu kā treneri, labu draugu un aktīvu sporta dzīves līdzdalībnieku, kurš Smiltenē organizējis ļoti lielu daļu no futbola dzīves. Katrā ziņā bez viņa pilsētā nenotiek neviens futbola pasākums. Pieļauju, arī Valkas rajonā un pat Vidzemes novadā. Es gan viņam nebiju nekāds godīgais audzēknis, jo man bija daudz dažādu ērkšķu, no kā Jānim ir daudz sirmu matu. Taču komanda, kurā spēlēju, bija viena no labākajām.
Futbols Smiltenē šobrīd lēnām virzās augšup, un tas ir arī Jāņa nopelns. Bez aktīva darba un sevis ziedošanas lietas labā diezin vai varētu kaut ko attīstīt. Apbrīnoju, kā Jānis varējis daudzus gadus savienot futbolu un personīgo dzīvi. Tas ir ļoti grūti.
Uldis Rudzītis, futbola kluba “Abuls” prezidents: – Īsts futbola cilvēks. Jānim ir vislielākie nopelni par to līmeni, kādu tagad sasniedzis Smiltenes futbols. Viņš veicinājis šā sporta veida atdzimšanu pilsētā. Ilgus gadus strādā kā komandas treneris un menedžeris. Rūpējas par futbola laukuma uzturēšanu. Trenē tagadējos FK “Abuls” pieaugušo un jauniešu komandas futbolistus, kuri spēlē Latvijas čempionāta 1. un 2. līgā. Ir neiztrūkstošs tiesnesis vietējās sacensībās, kuras bez viņa atbalsta būtu ļoti grūti sarīkot. Kopumā Smiltenes futbola attīstībai Jānis devis tik nozīmīgu ieguldījumu, kuru vārdos ir grūti izteikt. Tāda fanātiska cilvēka daudzās citās vietās nav, un tur nav arī tādu rezultātu.
