144. turpinājums. – Man arī ar nagaiku tika – šitā pār plecu, – lepojās Bindža.
144. turpinājums
– Man arī ar nagaiku tika – šitā pār plecu, – lepojās Bindža.
– Žēl, ka tik maz! – kāds atsaucās no aizmugures rindām.
Kroplīgās valodas dēļ Bindža bieži iekļuva anekdotēs, dažas vecie valcēnieši atceras vēl tagad. Piemēram, reiz tikusi sasaukta kultūras namā kāda plaša sapulce, kurā lemts par talku rīkošanu, lai labiekārtotu “kultūras un atpūtas parku” Pedeles krastu mežiņā, vietā, ko pirms kara sauca par Mednieku parku. Pilsētas “galva” šo nepieciešamību bija motivējis ar šādiem vārdiem:
— Lai būtu vecim kur atpūsties un jaunim kur kopoties.
Vēlāk, kad Bindža jau skaitījās personālais pensionārs, viņš katru gadu piedalījās visos revolūciju un uzvaru svētkos, nokarinājis krūtežu ar visādām medaļām. Brežņeva laikos medaļas dalīja ne tikdaudz par konkrētiem veikumiem, bet arī par to, ka cilvēks aizvien turpina dzīvot. Teiksim, Oktobra revolūcijas svētkos ik pa pieciem gadiem visiem veterāniem pienācās piemiņas medaļa. Tāpat notika saistībā ar uzvaru Otrajā pasaules karā – deva bleķus tikai par to, ka šajā laikā cilvēks nēsājis uniformu. Tad nāca Ļeņina simtgade, kad neviens no veterāniem nepalika bez sava bleķīša. Ja kara laikā kāds bija piedalījies konkrētās kaujās, piemēram, “par Berlīni”, “par Staļingradu”, “par Ļeņingradu”, “par Sevastopoli” utt., tad atkal nolija medaļu lietus. Šī iemesla dēļ ar ordeņiem un medaļām apkarinājās cilvēki, kuri frontes cīņās neko vairāk par gvardes nozīmīti nebija nopelnījuši.
Interesanti atzīmēt to, ka Bindžu nicināja ne tikai pilsētas iedzīvotāji, bet arī visi priekšnieki, arī tie, kas lēma par kārtējā apbalvojuma piešķiršanu. Pati viņa personība bija tāda, kas izsauca alerģiju. Šo vienprātīgo nepatiku bija grūti pat formulēt, jo, atrazdamies pensijā, Bindža vairs īpaši nevienam kaitēt nevarēja. Viņa galvenā nodarbe tajos gados bija pilsētas apstaigāšana, lai fiksētu nekārtības. Viss redzētais tika atzīmēts piezīmju grāmatiņā, uzskaitītas visas pārpildītās atkritumu tvertnes un piegružotie pagalmi. Pēc tam Bindža gāja, teiksim, uz komunālo uzņēmumu kombinātu, vilka laukā savu grāmatiņu un ziņoja:
– Pie sporta kantora atkal mētājas pušaini ģieģeļi, bet pie pirts nav izvesti kontinenti.
Par kontinentiem viņš sauca konteinerus jeb atkritumu tvertnes.
Lai kā dažkārt Bindžam patika palepoties ar savu revolucionāro pagātni, par vienu tēmu viņš vairījās runāt, un tā arī nevienam nebija skaidrs, kur viņš atradies kara gados. Šī lieta noskaidrojās pavisam nejauši, un es biju šī vēsturiskā notikuma aculiecinieks.
Tie bija gadskārtējie Uzvaras svētki. Veterānu parāde un mītiņošana bija beigusies, ziedi un vainagi aiznesti uz Brāļu kapiem. Rajona vadība noslēgumā parasti mēdza rīkot arī nelielu iešnabošanu, kur padzēra uz valsts rēķina gan paši, gan sirmos večukus aplaimoja. Tā kā es tolaik vadīju skolu tūrisma un novadpētnieku darbu, bet novadpētniekiem obligāti vajadzēja nodarboties “ar kauju slavas” pētīšanu, tad uz saviesīgo daļu biju uzaicināts arī es. Kamēr partijas vadītāji sēdēja vienkopus ar tiem, kuriem bija vismaz pulkveža pakāpe, man līdzās piemetās toreizējais rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Tora, vēlākais melioratoru priekšnieks un samērā pašpārliecināts iemetējs. Izrādījās, ka mums tieši pretī nosēdies vecais Bindža, kurš parasti mēdza uzsvērt, ka viņš ir nedzērājs. Tora mēdza būt arī liels zobgalis, tāpēc nolēma Bindžu iznerrot. Pielējis glāzes sev un visiem tuvāk sēdošajiem, Tora vaicāja drūmi sēdošajam veterānam:
– Kārli, pasaki, lūdzu, par ko tev tas Ļeņina ordenis?
– Ļēņina ordeni man piesprieda uz…
Turpmāk vēl.
