Kādā tiesas prāvā Holandē hronisks nogurums tika kvalificēts kā arodtrauma.
Kādā tiesas prāvā Holandē hronisks nogurums tika kvalificēts kā arodtrauma. Latvijā šāda precedenta vēl nav, tomēr dažādas arodsaslimšanas konstatētas vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku.
28. aprīlī pasaulē atzīmēs Darba drošības un veselības dienu. Šogad aprit 10 gadu, kopš stājies spēkā likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”.
Slodze liek sevi manīt
“Ķēpīga tā lieta ir, bet izdevīga, ja tiešām ir nopietnas problēmas ar veselību. Daudziem to vajadzētu, bet viņi padomā un atmet ar roku, baidās, ka visa tā staigāšana būs par velti,” vērtē ģimenes ārste Inese Aivare. Šobrīd notiek dokumentu noformēšana arodslimības apstiprināšanai vienam no viņas pacientiem – metinātājam, kuram līdz pensijai palicis viens gads. Kaitīgie darba apstākļi veicinājuši veselu virkni elpceļu saslimšanu un mugurkaula deformāciju. Dokumentu kārtošanas process sācies novembrī, tagad tikai jāgaida izšķirošais slēdziens. Vai cilvēkam ir arodsaslimšana, par ko pienākas kaitējuma vai apdrošināšanas atlīdzība, var lemt tikai Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centra ārstu komisija. Nepieciešams arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums.
Ģimenes ārste I. Aivare ir sertificēta arodslimību ārste jau septīto gadu, tomēr viņa atzīst, ka joprojām ir sarežģīti izvērtēt, vai pacientam ir arodsaslimšana vai “tikai” slimība, ko darbs netieši ir veicinājis. Turklāt ikvienam arī pašam ir jāizvērtē, cik lielu risku uzņemties darba vidē. I. Aivares kabinetā pacients pieņemšanā var apsēsties gan ārstei kreisajā pusē, gan tieši pretī. “Ja piecas, sešas stundas jāsēž pieņemšanā ar galvu puspagriezienā pa kreisi, pēc tam vispār nevar atliekties. Spriedze muskuļus savelk, un daudziem maniem kolēģiem ir problēmas ar muguras sāpēm. Tomēr nav dzirdēts, ka tikai muguras sāpes vai ikdienas stress būtu par pamatu arodsaslimšanas piešķiršanai,” atzīst ārste. Kā vēl vienu iemeslu, kāpēc cilvēki netiecas pēc atzinuma par arodsaslimšanu, I. Aivare nosauc bažas, ka līdzšinējais darbs būs jāpamet. Darba devējam vietā būs jāpiedāvā vieglāks darbs, bet ne visur tas ir iespējams.
Nepieciešamas obligātās pārbaudes
Ģimenes ārste I. Aivare atzīst, ka bieži iznāk saskarties ar gadījumiem, kad pacients strādā kaitīgos, paaugstinātas fiziskas slodzes apstākļos, taču darba devējs nav nozīmējis obligātās veselības pārbaudes. Likumdošana tās paredz katru vai ik pēc diviem gadiem. “Kad piedāvāju aprunāties ar darba devēju, pacients pret to iebilst. Turklāt es neesmu Darba inspekcija, kas varētu uzlikt kādas sankcijas. Reizēm liekas, ka pacienti pārspīlē savu piesardzību un bijību pret darba devēju,” spriež I. Aivare. Ja darba devējs nepalīdz mazināt kaitīgo faktoru ietekmi uz veselību, darba ņēmējam vajadzētu būs uzstājīgākam, bet ne visiem pietiek pašapziņas.
Obligātās veselības pārbaudes – stājoties darbā un ik pēc noteikta laika – kalpo par atskaites punktu darbinieka veselības stāvokļa novērtēšanai. Komisijas speciālistu attieksme pārsvarā ir bezpersoniska, neiedziļinoties niansēs, kas tomēr paliek ģimenes ārsta kompetence.
“Ģimenes ārsti visi nav izgājuši apmācību, jāatzīst, ka daudzi nav kompetenti. Reizēm sūta ar jebkurām muguras sāpēm,” secina profesore Maija Eglīte, Aroda un radiācijas medicīnas centra vadītāja. Viņa min piemēru ar infarktu – tas noteikti nav negadījums darbā vai arodsaslimšana, lai arī darbs, iespējams, to ir veicinājis. Komisija savā darbā vadoties no Ministru kabineta noteikumiem Nr. 908 “Arodslimību izmeklēšanas un uzskaites kārtība”, kas stājušies spēkā šogad. Pirmās ir arodslimības, kas dod tiesības uz kaitējuma vai apdrošināšanas atlīdzību.
Statistika liecina, ka vidēji katram arodslimniekam konstatē 2,36 arodslimības, turklāt vīriešiem – 2,28, bet sievietēm – 2,43. Tas liecina par dažādu kaitīgo arodfaktoru vienlaicīgu un plašu iedarbību. Turklāt arodslimnieču skaits par vairākiem simtiem pārsniedz pacientu vīriešu skaitu – vai nu pret sievietēm darbs ir nežēlīgāks, vai arī viņas ir pacietīgākas un uzņēmīgākas dokumentu noformēšanā.
Valsts mēģina līdzēt
Ārstes prakse I. Aivarei ir vairāk nekā 30 gadu. “No valsts puses tagad ir pozitīva attieksme, pirms desmit gadiem nekas tāds nebija,” viņa secina. Krietni pieaudzis finansējums arī kompensējamiem medikamentiem, vairs neesot strikti jākalkulē, lai pietiktu visiem, taču gadoties arī kuriozi. “Osteoporozes radītāji ir milzīgi, bet izrakstīt valsts kompensējamās zāles nevaru, kamēr nav lūzums. Ir gadījies, ka pacients atskrien pat priecīgs, kad kaut ko salauzis – nu, dakter, tagad man valsts maksās?”
Tiesības saņemt kaitējuma atlīdzību saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību ir gadījumos, ja persona cietusi darba negadījumā vai tai konstatēta arodslimība līdz 1997. gada 1. janvārim, kā arī, ja arodslimība konstatēta pēc minētā termiņa, bet pacients vairs nav darba attiecībās – nav uzskatāma par sociāli apdrošinātu. Kaitējuma atlīdzību maksā darba devējs vai viņa saistību pārņēmējs.
Savukārt tiesības saņemt apdrošināšanas atlīdzību arodslimības dēļ ir sociāli apdrošinātajam, kuram saistībā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību iestājusies pārejoša darba nespēja, darbspēju zaudējums vai nāve. Apdrošinātās personas nāves gadījumā tiesības uz atlīdzību ir darba nespējīgiem ģimenes locekļiem, kuri ir bijuši mirušā apgādībā.
Tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību ir personai, kura pēc 1997. gada 1. janvāra ir bijusi apdrošināta pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām vismaz trīs gadus. Pašnodarbināta persona netiek apdrošināta pret negadījumu darbā vai arodsaslimšanu.
Atlīdzībai ir vairāki veidi: slimības pabalsts, atlīdzība par darbspēju zaudējumu kā vienreizējs pabalsts (atlīdzības par darbspēju zaudējumu vietā, ja ir noteikts darbspēju zaudējums no 10 līdz 24 procentu apmērā un uz mūžu), atlīdzība par papildu izdevumiem, kas saistīti ar ārstēšanos un medicīnisko rehabilitāciju, personas aprūpi, tehnisko palīglīdzekļu iegādi un remontu, ceļa izdevumiem, apmeklējot ārstu.
No www.arodslimibas.lv
