143. turpinājums. Sākot ar Ernesta Krūmiņa palaišanu pensijā, faktiski sākās rajona līmeņa kadru nomaiņa, jo viņa vietā Kalnbērziņš atsūtīja gados jaunu nomenklatūras darbinieku Augustu Zitmani.
143. turpinājums
Sākot ar Ernesta Krūmiņa palaišanu pensijā, faktiski sākās rajona līmeņa kadru nomaiņa, jo viņa vietā Kalnbērziņš atsūtīja gados jaunu nomenklatūras darbinieku Augustu Zitmani. Faktiski šajā amatā viņš sabija kādu mēnesi vai nedaudz vairāk, jo šis laiks bija paredzēts tikai rajona iepazīšanai. Kad tas bija noticis, pensijā palaida pirmo sekretātu Ždanovu, un viņa vietā stājās Zitmanis. Bet arī šis etaps jaunā priekšnieka karjerā nebija ilgs — tā paša gada rudenī Augustu Zitmani, kurš vēl nebija beidzis studijas Augstākajā partijas skolā, apstiprināja par republikas komjaunatnes CK pirmo sekretāru. Tā kā rajonā atkal atbrīvojās galvenā dzimtkunga vieta, paaugstinājumu piedzīvoja izpildkomitejas priekšsēde Valentīna Pihele. Tādā veidā tika īstenota Hruščova ideja par vadošo partijas kadru nomaiņu, par galveno kritēriju izvēloties izglītības līmeni, nevis uzticību Staļinam, kā tas bija ildzis visu iepriekšējo periodu. Visi, kas cerēja dzīvē iet pa karjeras kāpnēm, pastiprināti mācījās augstskolās. Tā sāka veidoties klasiskā padomju laiku nomenklatūra, proti, tie kadru darbinieki, kuru pieņemšanai darbā bija vajadzīgs kompartijas apstiprinājums. Nomenklatūra stingri sargāja savas “robežas”, ja kāds sagrēkojās vienā vietā, viņu pārcēla darbā uz citu rajonu, jo bez partijas biroja lēmuma šos cilvēkus nebija iespējams saukt pie kriminālatbildības pat par visai lieliem noziegumiem. Iekšējā nerakstītā kārtība bija tāda, ka augstāku priekšnieku kļūdas vai noziegumus uzņēmās zemākie priekšnieki, kuri nereti tika uz laiku pārcelti mazāk prestižos amatos, lai pēc tam atkal iekārtotu kādā labāk atalgotā vietiņā. Korporatīvās saites radīja īpašu partijas ierēdņu slāni, kas darbojās pēc saviem noteikumiem, faktiski atgādinot sektu vai labi organizētu politmafiju. Šo cilvēku korporatīvās saites palīdzēja viņiem mūsdienās iekļauties tirgus ekonomikas sistēmā, un vienīgi saimnieciskā konkurence sāka viņu intereses diferencēt.
***
Valkas pilsētai ar priekšniecību galīgi neveicās ilgus jo ilgus gadus. Ja pilsētas izpildkomitejas priekššēdētāja amatā gadījās ievēlēt kādu daudzmaz saprātīgu un apsviedīgu cilvēku, tad jau pēc triju četru mēnešu nostrādāšanas viņu pārcēla kādā augstākā vai vismaz labāk atalgotā darbā. Kad ierados Valkā, tikko bija notikusi kārtējā kadru nomaiņa, un dīvainākais ir tas, ka es nemaz īsti neatceros, kurš ieliktenis augstajā krēslā sēdēja tieši tobrīd, jo turpat tuvumā turpināja apgrozīties iepriekšējais priekšsēdētājs, reti savdabīga un noslēpumaina personība. Tas bija Kārlis Bindža, dzimis valcēnietis, bet vēlākos gadus aizvadījis Krievijā. Viņa izglītība aprobežojās ar prasmi lasīt, runāja vienlīdz tekoši gan latviešu, gan igauņu un krievu valodā, bet visās trijās nepareizi. Tā kā viņš jau kopš 1917. gada bija piedalījies boļševiku rīkotajos mītiņos, tad vēstures skolotāja viņu bieži aicināja uz tikšanos ar skolēniem, un tad bija kauns klausīties viņa kroplajā runāšanā. Viņš, piemēram, stāstīja, kā vāci šo 1918. gadā pie Pskovas saņēmuši vaņģībā, kā no šīs vaņģības izmucis un pēc tam cīnījies zem grīdas. Skolēniem nāca smiekli, bet nedrīkstēja to atļauties. Toties pieaugušo auditorijā, kad notika kādas revolūcijas atceres svinības, Bindža stāstīja, kā pēc divvaldības likvidēšanas Pēterpilī arī Valkā Lugažu laukumā kazaki ar nagaikām izdzenājuši boļševiku mītiņu.
Turpmāk vēl.
