Dodoties uz interviju pie blomēnieša, trīs dēlu tēva Jurģa Eberharda, nodomāju, cik tomēr jauki, ka vecāki šajā steidzīgajā un darba pilnajā laikā, pārnākot mājās pēc garas darba dienas, neiekrīt dīvānā ar TV pulti rokās, bet grib un velta laiku kopā ar saviem bērniem. Kad vecākie dēli – dvīņi Rūdolfs un Renārs – bija maziņi, tēvs, kurš pats jaunībā bijis labs orientierists, bija uzbūris ainu – puikas pieaugs un visi trīs varēs piedalīties rogainingā. Tas piepildījās. Visi trīs tagad ir laba komanda, piedalās ne tikai 24 stundu ilgajās sacensībās Latvijā, bet savus spēkus izmēģina arī konkurējot ar Eiropas un Pasaules rogaininga čempionāta stiprāko grupu dalībniekiem.
Paši izmirkuši, kājas nogurušasOrientēšanās sacensībās vīriešu elites grupas dalībniekiem garākās distances ir līdz divdesmit kilometriem, bet, piemēram, 24 stundu rogainingā, meklējot kontrolpunktus, Latvijā nereti nākas veikt 70 kilometru, ārvalstīs –vairāk nekā simts. Lai piedalītos rogainingā, ir nepieciešama komanda divu līdz piecu cilvēku sastāvā. “Man vienmēr ir patikuši garie gabali. Jaunībā daudz orientējos, biju ticis Padomju Savienības orientēšanās izlases kandidātos, bet tad izjuka savienība. Pēc tam divdesmit gadus nebiju skrējis. Gribēju piedalīties rogainingā, bet Smiltenes pusē bija grūti atrast cilvēkus, kas to gribētu darīt. Tāpēc zināju, ka mani puikas izaugs, varēsim piedalīties visi kopā. Sākām pirms četriem gadiem, kad abiem bija deviņi gadi. Sacensības norisinājās Alūksnes pusē. Kad pieteicāmies, organizatori brīnījās, jo tik mazi bērni vēl nekad nebija piedalījušies rogainingā,” stāsta Jurģis.Viņš atceras, ka pirmajā reizē meklējot punktus lija, visi trīs bija izmirkuši, šķērsojot mežus un purvainas vietas. Tā viņi izturēja 18 stundas. “Kad pabeidzām, gājām kā pingvīni, kājas bija šausmīgi nogurušas. Rogainingā pa nakti ir iespēja pagulēt, ko mēs mēģinājām arī darīt. Zēni pēc tam mājās teica, nākamreiz skriesim vai iesim tikai tad, ja negulēsim. Protams, jau lielajam cilvēkam ir grūti naktī četros aiziet gulēt un no rīta sešos celties, lai turpinātu, kur nu vēl bērnam. Tur jau nav arī siltas gultas, bet gan nojume. Sieva mājās teica, ka izstājušies bija pat ļoti labi sportisti tikai tāpēc, ka pārvērtējuši savus spēkus. Tagad ir vieglāk, jo mēs zinām, kādi apavi ir piemērotākie un ko vislabāk likt mugursomā,” saka blomēnietis.
Palīdz lauku rūdījumsNeskatoties uz to, ka dažkārt distancē ir mirkļi, kad viens ar otru nerunā, šo četru gadu laikā tēvs ar dēliem ir kļuvuši par labu komandu. Rogainings vispirms ir cīņa pašam ar sevi, tas vienlaikus rūda arī raksturu un stiprina garā, jo ceļā nākas pārvarēt daudzus šķēršļus. Uzlabo ne tikai veselību un fizisko formu, bet arī savstarpējās attiecības. “Bērni ir mainījušies, kļuvuši spēcīgāki un ātrāki. Aizbraucot pie vecāsmammas, viņi bez grūtībām tiek galā ar fizisku darbu. Palīdzējis arī tas, ka paši dzīvojam laukos, dēli dara mājas darbus, viens spēlē futbolu, otrs iet jaunsargos, medībās par dzinēju, makšķerē. Ar laiku viņi sapratīs, ko vēl dod dalība rogainingā. Daudzi ir teikuši, ka arī viņi labprāt gribētu iesaistīt savus bērnus rogainingā, būt tādi kā mēs, bet tas nav izdevies,” lepns par saviem bērniem ir Jurģis. Izrādās, ka šāda savienība, kāda izveidojusies Eberhardiem, rogainingā ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs ir retums.
Kad izturēts, pārņem gandarījumsViens no šī gada lielākajiem piedzīvojumiem visiem trim bija dalība Pasaules rogaininga čempionātā Somijā, kur startēja aptuveni 400 komandu no visdažādākajām valstīm. “Čempionātā pēdējiem spēkiem pieveicām 105 kilometrus. Kopvērtējumā starp visiem pieaugušajiem ar saviem 13 gadus vecajiem dēliem bijām 101. vietā. Palīdzēja kalnu svaigais gaiss un upes, no kurām varējām padzerties. Rogainingā ir arī iespēja redzēt daudz skaistu vietu un zvēru. Somijā aiz polārā loka satikām ziemeļbriežus. Gandarījumu rada gan kopā būšana, gan tas, ka visi esam izturējuši līdz galam. Aizbraucot mājās, no vienas puses, ir spēku izsīkums, no otras puses, āķis lūpā – sākam skatīties, kur notiks nākamās sacensības. Nākamajā gadā Pasaules čempionāts notiks Austrālijā, tas ir pārāk tālu un dārgi, nevaram atļauties. Bet pēc diviem gadiem tas būs pie mums Latvijā. Visiem trijiem ir mērķis – 2017. gadā kopvērtējumā iekļūt desmitniekā,” nākotnes ieceres ieskicē Jurģis. Dēli piebilst, ka varētu tikt trijniekā. Mēdz teikt, ka nekas jau nav neiespējams, ir tikai jāiet un jādara. Tēvs ar saviem dēliem ir apliecinājums tam, ka sadarbojoties var paveikt daudz, neviens kalns nav nepārejams un neviena upe nav nepārbrienama pat ja laukā līst vai sals kož vaigos.Jurģis par atbalstu sacensībās pateicas uzņēmumam “Ķikuti-99”, kāds ir arī viņu komandas nosaukums rogainingā.
