Runas par to, ka mums ir daļēja bezmaksas medicīniskā aprūpe, ir pilnīgs mīts. Varbūt vienīgi bērniem ir bezmaksas medicīna un arī tikai gadījumā, ja viņi neslimo un ārstu neapmeklē. Visos pārējos gadījumos kaut kas par kaut ko maksā. Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkal nokļuvis dažādu spēku krustugunīs un tiek vainots smagos grēkos.Naudas trūkuma apstākļos ministrs rosina noteikt laboratorisko izmeklējumu un kompensējamo zāļu izrakstīšanas kvotas, lai neturpinātu principu “gāzi grīdā” jeb analīzes pa kreisi un pa labi. Naudas veselības aprūpei patiešām ir daudz par maz un tā patiesībā ir visu problēmu sakne. Starptautiski pētījumi liecina par to, ka apmēram 10 procentiem iedzīvotāju Latvijā medicīniskā aprūpe vispār nav pieejama un tikpat daudziem tā iegūstama nepietiekamā apmērā. Statistika pauž, ka pacientu līdzmaksājumi Latvijā procentuāli ir visaugstākie Eiropas Savienībā. G. Belēvičs ir gana ambiciozs cilvēks un meklē visas iespējas, lai atvēlēto naudu izmantotu pēc iespējas racionālāk un taupītu, kur vien tas iespējams. Viņš rosina, ka ģimenes ārstiem būs daudz rūpīgāk jāseko, kam, kādiem laboratoriskiem un diagnostiskiem izmeklējumiem viņi sūtīs savus pacientus. Tas nozīmē, ka ģimenes ārstam ir jāizvērtē, kur un kā pacientu novirzīt, jo valsts budžets ir ierobežots un ārstiem arī jābūt atbildīgiem, kā to izlietot. Vai izdosies ietaupīt, vai arī medicīniskie pakalpojumi kļūs vēl nepieejamāki kā katru gadu beidzamajos mēnešos. Septembra nogalē nedēļu pavadīju slimnīcā un varu tikai apbrīnot jaunāko medicīnisko personālu, kura ikdienas darbs nudien uzskatāms par varonību un ir neadekvāts atalgojumam.
