Izteikt savu viedokli mani mudināja publikācijas, kurās zemes rušināšanas nedarbos tiek vainoti eži. Pieredzējuši mednieki, kuri prot ne tikai šaut, bet arī vērot dabas norises, man ir izteikuši citādas domas.
Sava mūža garumā esmu kļuvis par liecinieku lielām izmaiņām dabā. Pirmskara Latvijā, kad aizritēja mana agrā bērnība, ļoti aktīvi mednieki bija aizsargi, kuriem izdevās krietni paretināt dažu sugu dzīvniekus. Ērgļu pusē tolaik vairs tikpat kā nebija vilku, izņemot lielos mežu masīvus. Mežacūku vispār mūspusē vēl nebija, cik zināms, vairāk šo rukšķētāju bijis dienvidos no Daugavas. Aļņi un staltbrieži bija retums, bet netrūka stirnu un zaķu. Sīkākos dzīvniekus – seskus, āpšus un lapsas – ķēra ar dažādām lamatām un slazdiem lauku veči, jo par ādām labi maksāja uzpircēji. Turklāt āpšu taukus izmantoja govju dziedināšanā. Bebru vispār Latvijas teritorijā vairs nebija.Mūsdienās īsta sodība ir ne tikai bebri, bet arī speciāli ievestie un savairotie jenotsuņi, tāpēc visu ūdenstilpju tuvumu pārņēmušas ondatras jeb bizamžurkas, kuras cilvēki iesaukuši par ūdensžurkām (īstās ūdensžurkas ir krietni mazākas). Bet tas nav viss.Ne viens vien laucinieks žēlojas, ka vistas sācis medīt tinis jeb āmrija, citiem kaķi pieveicis šakālis. Un ne visu var uzskaitīt.Par zemes virskārtas rakņātājiem. Tā visai izplatīta parādība, un tur divi iemesli. Pirmais ir tas, ka nevienam nav vajadzīga zāle, tāpēc ne tikai mauriņa pļāvēji, bet nupat arī zemnieki zāli pļauj ar smalcinātājiem, nopļauto atstājot kā augsnes mulču. Bet, kur veidojas trūdu kārta, tur uzrodas sliekas, kas garšo gan ezītim, gan diemžēl arī āpsim. Visticamāk, tieši āpši ir vainojami velēnu posīšanā, un, ja mednieki neko nedarīs, tad drīzumā šie dzīvnieki apmetīsies uz dzīvi arī pilsētu centros.
