Aizvadītajā nedēļā tiekoties ar Valmieras pilsētas domes priekšsēdētāju Jāni Baiku, sarunā pieskārāmies tēmai par jaunas teritoriālās reformas iespējamību. Lielās un bagātās kaimiņpašvaldības vadītājs uzskata, ka jauna reforma ir vajadzīga, jo Latvijā esot par daudz mazu pašvaldību, kas nespēj attīstīties, tik vien, kā vilkt dzīvību. Viņaprāt, vislabākais variants būtu, ja jaunajā reformā pašvaldības atjaunotu bijušo rajonu teritorijās. Valmieras pilsēta jau tagad sadarbojoties ar kaimiņiem – Burtnieku, Beverīnas, Valmieras un Kocēnu pagastiem, kas kādreiz ietilpa Valmieras rajona robežās, bet tagad ir atsevišķas pašvaldības. Atceroties, ka bijušajā Valkas rajonā ietilpa ne tikai Valka, bet arī Smiltene, Strenči, Trikāta un Ēvele, domāju, ka tās apvienot varēs tikai, kā tautā mēdz teikt, pieliekot pistoli pie deniņiem. Valkas novada dome sadarbojas ar Strenču novada pašvaldību vairākās jomās, galvenokārt jau izglītībā. Pieļauju, ka strencēnieši ar visu savu smago “bagāžu” – Plāņiem un Sedu – varētu pievienoties Valkas novadam, bet tikpat labi Strenči varētu pārmesties pie Valmieras. Ja jaunā teritoriālā reforma noteiks, ka novadu teritorijas būs iepriekšējo rajonu robežās, domāju, būs ļoti grūti. Jautāsiet, kāpēc? Tāpēc, ka smiltenieši, droši vien, vairs neapvienosies ar valcēniešiem. Drīzāk smiltenieši gribētu “precēties” ar valmieriešiem, bet, ar valcēniešiem – nekad. Un vai arī tādas piespiedu laulības būtu svētīgas sadarbībai un kopīgai attīstībai? Drīzāk katrs pielaulātais deķi vilktu uz savu pusi. Iespējams, es sabiezinu krāsas, bet, strādājot redakcijā un runājoties ar Latvijas pašvaldību darbiniekiem, skaidrs ir viens – lielākā daļa gaida pārmaiņas, taču baidās, kā tās ietekmēs turpmāko dzīvi. Taču ir pierādījies, ka latvieši visu jauno sākumā noliedz, bet ar laiku pie sevis murmulē, ka nav jau tik traki. Dzīvot var.
