Televīzijas ziņās jau vairākus vakarus stāsta par Inčukalnā pazudušās meitenītes meklēšanu.
Televīzijas ziņās jau vairākus vakarus stāsta par Inčukalnā pazudušās meitenītes meklēšanu. Cilvēki mēļo, spriež un izsaka dažādas varbūtības. Kamēr bērns nav atrasts, tikmēr ir cerība, ka viņš varbūt ir dzīvs. Pat iedomāties nevaru, kā var šādā brīdī justies tuvinieki, tomēr notikušais liek aizdomāties ikvienam no mums.
Parasta diena pēc dienas, un šķiet, ka nekas īpašs jau nevar notikt. Bet pēkšņi viens mirklis visu sagriež virpulī. Šis ir tas gadījums, kad otra cilvēka traģēdija liek pārdomāt dzīves vērtības. Ko šādā gadījumā dod nauda? Pilnīgi neko!
Sūkstīšanās par mazajām algām un nenovīdība pret tiem, kuri pratuši pagrābt no dzīves šķīvja ar pilnām riekšavām, jau kļuvusi par pašsaprotamu lietu. Vakar uzzināju, ka, iespējams, 1. septembrī skolas būs slēgtas, ja valdība neieklausīsies pedagogu saucienā pēc lielākām algām. Palielināt algas ik pa laikam prasa arī mediķi. Zemnieki sūdzas par saviem maksājumiem. Sētnieki, – ka alga nepalielinās, bet apkopjamās platības dubultojas. Saeimas deputāti, ka viņiem sviesta kārta uz maizītes varētu būt biezāka. Droši vien smagi ir arī Lembergam, jo naudas vairs nebūs tik, cik bija līdz šim. Kuram gan tagad ir viegli?
Tomēr, kas ir šīs banknotes vai monētas, ja otrā svaru kausā liekam viena pazuduša bērna vērtību? Nekas… Kāda ir morāle? Sargāsim un rūpēsimies par to, kas patiešām ir vērtība. Varbūt tas skan skarbi, bet laikam tomēr ir jādzīvo tā, it kā šī būtu pēdēja diena.
