Rīt Valkā Vispasaules valcēniešu saieta ietvaros dzimtajā pilsētā ieradīsies arī Valmieras pilsētas domes priekšsēdētājs Jānis Baiks. Viņš atsaucies novada domes aicinājumam izklāstīt savu redzējumu par uzņēmējdarbības attīstības iespējām Valkā un par priekšnosacījumiem, lai te paliktu un atgrieztos iedzīvotāji.
Jāatzīst, Jāņa karjera ir veiksmīgi virzījusies, tāpēc viņš šobrīd atrodas tur, kur ir viņa īstā vieta – Vidzemes lielākās un ekonomiski attīstītākās pilsētas vadītāja krēslā. Kā tas viņam izdevās, kā pašlaik attīstās Valkas bagātākā kaimiņiene un kā bijušais valcēnietis vērtē Valkas pašreizējo situāciju, “Ziemeļlatvijas” sarunā ar J. Baiku.
– Rīt tava skola svinēs 95. gadu jubileju. Kādas ir tavas skolas gadu atmiņas?- Diemžēl uz salidojumu darba pienākumu dēļ nevarēšu ierasties, jo bieži vien manas brīvdienas saplāno manā vietā un tās aizrit piedaloties dažādos pasākumos. Sestdien Valmierā jāatklāj Vispasaules senioru dienai veltīts pasākums, bet vakarā – basketbola sezonas atklāšana. Bet uz domnīcām būšu. Mācoties Valkā, mana mīļākā skolotāja bija Ineta Krieviņa. Izlaidumā viņa mums katram atdeva 1. klasē rakstīto sacerējumu par savu nākamo profesiju. Biju rakstījis, ka gribu būt hokejists. Atklāti sakot, to biju pavisam aizmirsis.
– Vai tev vēl ir kāda saistība ar Valku? Valcēnieši Baiku ģimeni atceras kā lielu un stipru – tavi vecāki Nora un Jānis ir uzaudzinājuši trīs bērnus. – Vairs nav nekā Valkā. Pirms diviem gadiem uz Valmieru pārcēlās arī mani vecāki. Viņi dzīvo netālu no manas ģimenes. Māsa Ilze strādā skaistumkopšanas jomā Rīgā, bet māsa Baiba dzīvo Vācijā un mēģina ar saviem projektiem izsisties izglītības “lauciņā”. Tas nav viegli, jo vācieši iebraucējiem ļauj strādāt apkalpojošā jomā – viesnīcās klāt gultas vai kafejnīcās vākt traukus. Līdzko kāds iebraucējs vēlas darīt ko citu, vācieši to nepieņem. Baibas meita dzīvo un mācās Anglijā.
– Vai tu par valmierieti kļuvi apzināti vai tas bija likteņa pirksts? Mēs zinām, ka tevi savulaik nepaņēma strādāt Valkas pilsētas domē, kuru vadīja Vents Armands Krauklis.- Tolaik pretendēju uz Attīstības nodaļas vadītāja amatu. To darīju tikai intereses dēļ, tas nebija tā – gāju, kritu un rāvos. Tolaik Valkā nodarbojos ar uzņēmējdarbību – man piederēja frizētava Rīgas ielā. Studējot Rīgā, dabūju darbu Valmierā. Pirmais, ko darīju, strādāju celtniecības kompānijā, kurā atbildēju par ekonomiku un finansēm. Tas bija 1997. gadā. Pēc gada Valmierā sāku īrēt dzīvokli. Iesāku aktīvi strādāt, iepazinos ar cilvēkiem. Ieraugot sludinājumu, ka dome meklē izpilddirektora vietnieku, pieteicos. Nostartēju konkursā, un mani pieņēma darbā. Tolaik domes priekšsēdētājs bija Māris Kučinskis, bet izpilddirektors – Uģis Bērziņš. Tas bija pavisam jauns izaicinājums, jo līdz tam Valmieras domē izpilddirektoram nebija vietnieka. Tolaik bija samilzusi problēma izglītības sektorā, kas man bija pilnīgi sveša joma. Godīgi sakot, man viss, kas notiek Valmierā, kļuva svarīgs, tāpēc, piedodiet, valcēnieši, bet Valmieru esmu iemīļojis tik ļoti, ka stāvēšu un kritīšu par savu pilsētu. Esmu izaudzināts par īstu Valmieras patriotu. Darbs pašvaldībā ir ļoti interesants, bet uz to var paskatīties dažādi. Es nevaru mierīgi nosēdēt. Man vajag visu laiku piedalīties procesā. Atklāti sakot, mēra amatā mierīgi vismaz gadu varētu sēdēt pie galda un neko īpaši nedarīt, tikai savā datorā uzklikšķināt un novīzēt dokumentus, jo pārņēmu sakātotu saimniecību no iepriekšējā domes vadītāja Ineša Boķa. Tā būtu mierīga dzīve, bet es tā nevaru. Strādāju ar moto: “Ja iet labi, kāpēc nevar labāk?” Tas ir pašvaldības galvenais moto, par ko visu laiku cīnāmies.Trīs gadus biju izpilddirektora vietnieks, pēc tam 11 – izpilddirektors. Iepriekšējais domes priekšsēdētājs Inesis Boķis skatījās lielās politikas virzienā. Ar viņu ilgi kopā strādājām, tāpēc viņš teica, ka man pietiek sēdēt administrācijas vadībā un beidzot jānāk iekšā politikā. Inesis Boķis man deva svētību – viņš man ir īsts skolotājs, kāzās – arī vedējtēvs. Mēs kopā iesākām šo misiju, joprojām regulāri ar viņu uzturu kontaktus. Es viņu nelieku mierā, jāizmanto, ka Boķis strādā Saeimā. Turpinām cieši sadarboties, tikai – citā veidā.
– Kādas ir tavas attiecības ar Valkas novada pašvaldību – sadarbojaties vai arī tikai mierīga līdzās pastāvēšana?- Gan tā, gan tā. Jautājums ir par lietām, kur vajag un kā vajag sadarboties. Mums ir izveidojies tā saucamais ekonomiskais trijstūris, kurā gan Valka neietilpst. Mēs lieliski sadarbojamies ar jauno Smiltenes novada domes vadītāju Gintu Kukaini un Cēsu novada domes priekšsēdētāju Jāni Rozenbergu. Regulāri tiekamies, pārrunājam ieceres un padarītos darbus, cenšamies cits citam neatņemt to, kas jau ir, bet gan sadarboties.
– Kā tu vērtē jaunas teritoriālās reformas iespējamību?- Ņemot vērā savu pieredzi, iepriekšējā reforma bija vairāk politiska, nevis ekonomiska. Tolaik atļāva visiem darīt, kā patīk – ja kaimiņš nepatika, neapvienojaties kopā, ja patīk – apvienojaties. Tolaik neviens neizvērtēja svarīgākās nianses. Pašreiz notiek līdzīgi – novelkam kaut kādas robežas un nemeklējam savstarpējās sadarbības punktus. Faktiski vajadzētu būt otrādāk. Vispirms vajadzētu ap lielajiem centriem, kur iedzīvotājiem iespējams saņemt daudz un dažādus pakalpojumus, apvilkt robežu un paskatīties, kā tās patiesībā vajadzētu mainīt, arī pavērot, kā notiek iedzīvotāju dabīgā kustība. Pašreizējā karte nav loģiska arī tāpēc, ka pašvaldības sadalītas pēc iedzīvotāju skaita, sākot no 1200 līdz vairākkārt lielākam iedzīvotāju skaitam. Faktiski likumdošana visām pašvaldībām nosaka vienādas funkcijas, pilnvaras un tiesības. Tas īsti nav pareizi, tāpēc pirms jaunās reformas jāveic rūpīga analize. Uzskatu, ka Latvijā arvien ir par daudz pašvaldību. Reformai ir jābūt, ir jāvirzās uz priekšu. Protams, brīvprātīgi nekas nenotiks. Es tam neticu, tāpēc reformai jābūt izvērtētai, parādot, kuri būs labumi un kuri nē. Uzskatu, ka veiksmīgs piemērs ir Madona un Gulbene, kas palika kā lieli novadi iepriekšējo rajonu robežās. Sākumā viņi bija kā zaudētāji, bet tagad – tikai ieguvēji, jo spēj sakārtot gan izglītības un satiksmes tīklus, gan visu pārējo. Mēs bieži vien latvieši skatāmies lokāli, nevis – globāli. Tā ir mūsu lielākā kļūda. Ja kaimiņš uzbūvē lielu bērnudārzu vai skolu, es uzbūvēšu divas reizes lielāku, nedomājot par to, vai bērni būs vai nebūs. Mums bieži vien šīs plānošana pietrūkst, bez tās nekādi nevar. Kad īstenojās iepriekšējā reforma, kaimiņi – Burtnieki un Kocēni – Valmierai nevēlējās pievienoties, bet Kauguri bija gatavi runāt. Izvērtējot visus plusus un mīnusus, nonācām pie secinājuma – vai nu apvienojamies visi, vai paliekam vieni. Tādā veidā Valmiera kļuva par republikas nozīmes pilsētu. Tam ir gan savi plusi, gan arī mīnusi. Iepriekšējās reformas rezultātā aiz sevis rūpīgi aizslēdzām durvis un skatījāmies, lai kaimiņš netiek iekšā. Pašlaik gan esam durvis pavēruši, jo ar kaimiņiem sadarbojamies ļoti daudzās jomās, sākot ar tūrismu – izdodam kartes “Valmiera pluss”, gan arī izglītības jomā – kopā rīkojam mācību olimpiādes. Jāsaka, ka Valmiera sadarbojas ar visiem novadiem, kas atrodas bijušā Valmieras rajona teritorijā.Es redzu, ka Valmieras teritorijai ir jāpalielinās. Pašreiz pats aktuālākais jautājums ir par darba vietām. Manā rīcībā ir dati, kas liecina, ka Valmierā uz tūkstoš iedzīvotājiem ir 935 darba vietas. Turklāt no Valmierā deklarētajiem iedzīvotājiem 68 procenti strādā pilsētas uzņēmumos. Tātad atlikušie 32 procenti ir no citām apdzīvotām vietām. Pluss ir tas, ka Valmierā ir augsts nedeklarēto iedzīvotāju īpatsvars, bet pašlaik viņi te dzīvo. Valmierā ir liela problēma ar dzīvojamo fondu, līdz ar to kāpj nekustamā īpašuma cenas. Tās sāk līdzināties Rīgas cenām, piemēram, par divistabu dzīvokļa īri tiek prasīti no 270 līdz 300 eiro. Valmiera nodrošina darbu arī citu pašvaldību iedzīvotājiem, un tas ir apsveicami, bet tas arī nozīmē, ka vēl ir pieejami neizmantoti resursi. Šī iemesla dēļ ir vērts cīnīties par jaunām idejām. Valmierā ir perfekta infrastruktūra, ir lielas jaudas un kapacitāte, sākot no elektrības, gāzes, ūdens un visa pārējā. Uzskatu, ka nav pamata runām, ka Latvijā trūkst darbaroku. Uz šo lietu var paraudzīties divējādi. Uz dzīvi Valmierā pārceļas cilvēki, kas tiešām grib strādāt un grib te palikt. Galvenais ir tas, ka piedāvājums nesakrīt ar pieprasījumu. Tur ir tā mūsu galvenā problēma. Cilvēki ir gatavi strādāt, bet mums ir jāpalīdz viņus sagatavot atbilstoši pieprasījumam. Interesanti, ka 85 procentos vakanču ir nepieciešams diezgan augstas kvalifikācijas darbaspēks. Valmierā maz kvalificēta darba ir ļoti maz, tāpēc arī šajā sektorā ir lielākā kadru kustība, jo atalgojuma līmenis nav tik augsts salīdzinot ar augstākas kvalifikācijas darba vietām. Pašreiz Valmiera ar 750 eiro dala trešo ceturto vietu Latvijā pēc vidējās algas līmeņa. Tas liek izdarīt vajadzīgos secinājumus arī pilsētas skolām. Piemēram, Valmieras profesionālās izglītības skola ir gatava pārorientēties uz to profesiju mācīšanu, kas nepieciešama vietējiem uzņēmumiem. Tā ir viena laba lieta, kas pārņemta no Vācijas, bet kuru Latvijā ilgi negribējām saprast un pieņemt. Mēs nevaram ražot viesmīļus un viesnīcas darbiniekus, kuri pēc tam dodas uz Angliju klāt gultas. Jaunieši savu arodu te perfekti apgūst, bet kāpēc mēs nevaram sagatavot speciālistus savam darba tirgum? Arī izglītības sistēmai ir jāmainās daudz straujāk. Dati liecina, ka pirms desmit gadiem neviens nezināja par profesijām, kas mūsdienās ir pašas pieprasītākās un vislabāk apmaksātās, piemēram, informācijas tehnoloģiju jomu speciālisti. Diemžēl izglītība nespēj tik ātri pārorientēties. Uzskatu, ka jau kopš mazotnes bērniem ir jāstāsta par ekonomiku un par inženieriju. Mēs cenšamies to darīt. Valmierā bērniem ir pieejami dažādi tehniskie pulciņi, sākot no robotikas, beidzot ar mašīnu modelēšanu. Tie visi ir bez maksas. Paskatoties, cik daudz Latvijā trūkst inženieru un mediķu, tas steidzami ir jādara, citadi drīz nebūs, kas ārstē, un nebūs, kas rūpnīcās varēs novērst tehniskas problēmas.
– Tu pieminēji, ka Valmierā ir lielas problēmas ar dzīvojamo fondu. Vai pašvaldība negrasās kaut ko darīt lietas labā?- Pagājušajā domes sēdē pieņēmām inovatīvu lēmumu. Diemžēl jau sākam izjust sekas. Lieta tāda, ka pašvaldībai atļauts būvēt tikai sociālās palīdzības mājas. Tas ir galīgi nepareizi. Paskaidrošu. Tikos ar ģimeni, kas vēlas no Īrijas atgriezties Valmierā. Pirms tam banka ģimenei atņēma dzīvokli, jo nevarēja maksāt paņemto bankas kredītu, tāpēc ka nebija darba. Ģimene devās uz ārzemēm, godīgi strādāja un nomaksāju parādus. Taču, atgriežoties mājās, viņiem nav, kur dzīvot. Ievērojot visu likumdošanu, pašvaldība nevar palīdzēt strādājošiem cilvēkiem, jo jāpalīdz trūcīgajiem vai maznodrošinātajiem. Dzīvokļu rindu nolikvidējām jau pirms desmit gadiem. Ja ir rinda, tad to veido ne tikai valmierieši, kuri gribētu labākus dzīves apstākļus, bet arī cilvēki, kuri vēlētos te dzīvot sociālās palīdzības dēļ. Palīdzam visiem, kuriem jāpalīdz atbilstoši likumam, to arī darām pluss vēl turam brīvo dzīvojamo fondu gadījumā, ja notiek kaut kas ārkārtējs. Atklāti sakot, vienai iedzīvotāju daļai gribas pārcelties uz Valmieru, jo te maksā lielākus pabalstus. Esmu diezgan skeptisks pret to, ko sauc par iekšējo migrāciju. Pašvaldība var palīdzēt valsts un pašvaldību darbiniekiem – skolotājiem, mediķiem un policistiem, bet ir taču arī citu nozaru pārstāvji, kas ne tikai tērē budžeta naudu, bet spēj to arī saražot. Tik tiešām šī situācija ir ačgārna. Turpmāk pašvaldība ies nomas sektorā. Šī iemesla dēļ pašvaldības kapitālsabiedrība SIA “Valmieras Namsaimnieks” būvēs daudzdzīvokļu īres namus, kuros dzīvokļi netiks pārdoti. Māju celtniecība un dzīvokļu tirdzniecība paliks privātajam biznesam. Mēs domājam par pirmās dzīvesvietas nodrošināšanu, piemēram, jaunai ģimenei vai strādāt gribošam cilvēkam, kurš pārcēlies uz dzīvi Valmierā. Nama īres dzīvokļiem būs mazāka kvadratūra nekā tiem, kas šobrīd pieejami tirgū, kā arī to īre būs par pieejamāku cenu. Pašreiz pētām situāciju. Visticamāk, to varēs darīt netālu no tirdzniecības centra “Depo”, kur pašvaldībai pieder zemes gabals. Šajā teritorijā attīstās arī privātā apbūve. Viens no mūsu mērķiem ir palielināt iedzīvotāju skaitu, tāpēc arī šādi rīkojamies. Pašlaik Valmierā dzīvo ap 30 tūkstošiem iedzīvotāju, no tiem Valmierā deklarētie ir 25300.
– Ja tu būtu Valkas novada mērs, ko tu darītu?- Atklāti sakot, ja man pašreiz piedāvātu vadīt Valkas novada domi, es ilgi domātu. Katrai vietai ir savs individuāls stāsts. Jo tālāk no centra, jo sarežģītāk ir atrast nišu, kur darboties. Galvenais, lai cilvēki vēlētos dzīvot Valkā, ir nepieciešamas darba vietas. Valkai kaimiņos atrodas bagātākā Valga, tāpēc iedzīvotāji atrod darbu tur. Es tiešām neticu tūrismam Latvijā, nav mums tik liela piedāvājuma salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Taču, salīdzinot ar citām Latvijas pašvaldībām, Valku dzird un par to runā. Tātad Valka ir dzīva. Un tas ir pats galvenais. Tagad reizēm, dodoties ar ģimeni atpūsties uz Pērnavu, izbraucu cauri Valkai. Man nav par ko kaunēties. Viss notiek, pilsēta pārvēršas, kļūst sakoptāka.JĀNIS BAIKS
