Pēc daudziem gadiem es atceros tevi..
Pēc daudziem gadiem es
atceros tevi
Ar jaukiem apdzejotiem
vārdiem.
Bet tikai tagad es saprotu,
cik daudz laimes tu man devi.
Tu biji kā neuzrakstīta
grāmata,
Kā neizsapņots sapnis jauks,
Tu biji man reiz dāvāta,
un es zinu – nekas tevi atpakaļ
vairs neatsauks…
Es tevi saucu,
Bet vējš vārdus apklusināja,
Es atpakaļ pie tevis traucu,
Bet lietus tavas pēdas
aizskaloja.
Nu šo grāmatu es lasu,
Ko sarakstīt man palīdzēji tu.
Nu no šī sapņa jaukā es sevi
mostu,
Jo tevi, bērnība jaukā, es vairs
neatgūšu.
Skolai
Es skatos, kā vējš rotaļīgi dzenā
koka lapu,
Tā klusītēm, tā vieglītēm.
Un atmiņu vezums pārsedz
manu skatu,
Tik skaisti, tik valgi.
Skaistais lapu virtenis,
Ierauj manas atmiņas,
Un, rudens vēja dzīts,
Tas aizved līdz skolas durvīm,
kur viss man iemācīts.
Kur bērna prieks man bija
Un puķu pušķi lija,
Šīs skolas durvis aicināja,
Ar roku ienākt māja.
Un atkal šī skola māj,
Un atkal rokas ziedu pušķi klāj,
Un atkal asaras man acīs,
Jo gaidu, ko man sacīs.
Bet nevajag vārdu daudz,
Jo tālākais ceļš sauc.
Bet ziniet, šīs skolas zvans
Būs mūžam mans.
