Tā gadās, ka dzīve jeb notikumi mūs saved kopā ar gluži nepazīstamiem cilvēkiem, labestīgiem, pozitīvi domājošiem, strādīgiem un labiem stāstniekiem. Nokļūstot slimnīcā, sastapu 78 gadus veco neparasti darbīgo Juri. Slimnīcā viņu izoperēja un atlaida mājās, tas ir lauku īpašumā piecus kilometrus no Mazsalacas. Saimnieks tūlīt ķērās pie neatliekamajiem darbiem, ko nekādā gadījumā nedrīkstēja darīt un nākamajā rītā ar neatliekamo medicīnisko palīdzību atkal nokļuva slimnīcā. Taču stāsts ir par pavisam citu sirmgalvja dzīves aspektu. Viņš visu mūžu Vidzemē nostrādāja par autokrāna un ekskavatora vadītāju, tostarp arī Valkas rajonā. Taču vīram bija arī kāda cita pamatīga aizraušanās. Viņš ir uzbūvējis vairāk nekā 100 koka laivu – gan divvietīgās, gan sešu metru garās piecvietīgās. Būvēja viens pats bez palīgiem. Pēdējā laiva uzbūvēta aizpērn kādam klasesbiedram. Šai nodarbei pielikts punkts. Dzīvojot līdzās Burtniekam, pieprasījumu bija daudz. Meistars sūrojas vien par to, ka šis amats aiziet nebūtībā, jo sekotāju jeb mācekļu nav. Viņš nezina Vidzemē nevienu citu prasmīgu laivu būves meistaru, kas pārzinātu šī amata nianses. Turpmākajām paaudzēm būs jāiztiek ar piepūšajiem, plastmasas vai metāla peldrīkiem. Viņš zina, ka neviena rūpnieciski gatavota laiva nevar sacensties ar konkrēta cilvēka auguma īpatnībām atbilstoši gatavotu laivu. Meistars ir konsultējies arī pie pazīstamā mucu gatavošanas meistara Smiltenē Viļa Medņa. Saimniecības vajadzībām tagad dažādu kublu un muciņu netrūkst. Un vēl viņam lielu prieku sagādā staigāšana. Vīram ir gan automašīna, gan velosipēds, taču vislabprātāk uz Mazsalacas centru viņš dodas kājām. Dažkārt pat divas reizes dienā, kopā veicot 20 kilometru.
