142. turpinājums. Cik zinu no citu valcēniešu nostāstiem, kā partijas sekretārs Krūmiņš bijis samērā miermīlīgs, ļoti mīlējis individuālas pārrunas, uzklausījis dažādas sūdzības.
142. turpinājums
Cik zinu no citu valcēniešu nostāstiem, kā partijas sekretārs Krūmiņš bijis samērā miermīlīgs, ļoti mīlējis individuālas pārrunas, uzklausījis dažādas sūdzības. No viņa paša stāstītā palicis atmiņā negadījums ar vietējo avīzīti. Tajos laikos kartu avīzes numuru pirms iespiešanas vajadzēja izlasīt un parakstīt vienam no partijas komitejas sekretāriem. Krūmiņam tāda cenzora būšana nav patikusi, arī lasīšana viņam veicās gausi, tāpēc parasti kāds no redakcijas darbiniekiem visus sagatavotos rakstus lasīja priekšā. Beigu beigās neviens nav pamanījis, ka avīzē paliek neizlabota drausmīga drukas kļūda, proti, Staļina vietā nodrukāts Straļins. Tad nu gan bijušas nepatikšanas gan pašam Krūmiņam, gan redaktoram, bet vispamatīgāk ticis burtlicim.
Ernests Krūmiņš pensionāra vecumā bija sabiedriski aktīvs, dejoja veco ļaužu deju kolektīvā, piedalījās visādās komisijās un komitejās. Tomēr gan viņam, gan daudziem citiem izbijušiem boļševikiem piemita viena peļama īpašība – viņi pieprasīja, lai jaunā priekšniecība viņus cienītu. Ja šiem večukiem likās, ka partijas birojs vai kāda cita instance nav viņiem parādījusi pietiekami lielu godu, tad sekoja ļoti riebīgas sūdzības, kas galu galā aizskāra pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Teiksim tā: rajkoma pirmais sekretārs ir pielaidis ļoti rupju politisku kļūdu, jo birojā par muzeja direktoru apstiprināts cilvēks, kura vecāki bijuši represēti. Vai arī tā: “Lauktehnikā” par pārvaldnieku apstiprināts cilvēks, kuram brālis bijis leģionā un pašlaik dzīvo ārzemēs. Vēl viens variants: tāda un tāda uzņēmuma jubilejā, kas svinēta somu pirtī, kāds no viesiem sarunājis politiski kaitīgas lietas, bet klātesošais pirmais sekretārs nekādā veidā nav centies šādu provokāciju apturēt. Kad šāda veida ziņojumi nonāca partijas CK, tad ar laiku pašam Pelšem vai Vosam vajadzēja reaģēt, bet parasti jau cieta nevis politiskā tuvredzībā apvainotie priekšnieki, bet gan pilnīgi nejauši tuvumā patrāpījušies cilvēki. Galu galā kārei pēc cieņas izrādīšanas bija tādas sekas, ka Krūmiņš izjauca sava dēla ģimeni – man pašam nācās piedalīties nelaimīgās laulības šķiršanas tiesas sēdē, jo kādam izglītības iestādes darbiniekam šādos gadījumos vajadzēja pārstāvēt bērna intereses. Pavisam skumji bija raudzīties uz diviem satraukumā drebošiem vīriešiem, kad līdz apmātībai taisnprātīgais večuks šķirstīja piezīmju grāmatiņu, kurā bija sarakstīti visi vedeklas grēki. Man šķiet, ka šie paša safabricētie pārdzīvojumi krietni saīsināja viņa mūžu.
Bija partijas komitejā arī trešais sekretārs – šo amatu sākumā pildīja no Krievijas speciāli atvilinātais latvietis Rieksts, kurš dokumentos gan tika saukts “Rekst”. Te jāpaskaidro, ka pirmajos pēckara gados Latvijā nepietika “uzticamu” ierēdņu, tāpēc pēc vietējo varasvīru iniciatīvas speciālas vervētāju delegācijas tika sūtītas uz kādreiz plaukstošajām latviešu kolonijām, lai tur meklētu puslīdz izglītotus tautiešus, kādi nu vispār bija palikuši dzīvi pēc staļiniskajām represijām un postošā kara. Daudzi tolaik arī atbrauca uz tēvzemi, jo šāda pārcelšanās viņiem nodrošināja karjeras iespējas. Vairums gan bija stipri pārkrievojušies, bet latviešu valodu apguva gandrīz visi. Šāds savervētais urālietis bija arī Nikolajs Rieksts, pēc izglītības pedagogs, bet partijas komitejā atbildēja par rūpniecības jautājumiem. Kad 1959. gadā notika rajonu apvienošana, Rieksts palika bez darba, un mēs viņu veikli iekārtojām par vienas mazas krievu skoliņas direktoru. Tur cilvēks bija īstajā vietā, par viņa darbu vislabākais vērtējums. Pēc dabas Rieksts bija kluss un nepretenciozs, neatceros gadījuma, kad viņš būtu iesaistījies kādās priekšnieku intrigās.
Turpmāk vēl.
