Šoruden esam saņēmuši novadnieka, žurnālista un dzejnieka Vitālija Lozdas pirmo dzejas krājumu “Satikšanās”.
Valkas novada centrālā bibliotēka Dzejas dienās akcentē tieši vietējo dzejnieku devumu, tādēļ 26. septembrī pilsētas mākslas skolā Dzejas dienu pasākumā notiks V. Lozdas grāmatiņas prezentācija. Grāmata “Satikšanās” ir Vitālija neklātienes tikšanās ar mums pēc 31 gada, kopš viņa pēkšņās nāves. Krājumu ir izdevuši dzejnieka tuvinieki un draugi.
Dzīvo Vidzemē, bet sirdī – latgalietisKāds Vitālijs bija dzīvē, ko centies un darījis, par to saruna ar viņa dzīvesbiedri Āriju Lozdu. Viņa uzskata, ka Vitālijs, kaut arī mūža lielāko daļu ir pavadījis Vidzemē, tomēr savā sirdī vienmēr palicis īsts latgalietis. Vitālija ģimene dzīvoja Preiļu rajona Rožkalnu ciema “Vingros”. Šajās mājās arī uzauga nākamais dzejnieks. Viņa dotības literatūrā pamanīja latviešu valodas un literatūras skolotāja Višķu tehnikumā, kur Vitālijs mācījās agronomiju, un ieteica rakstīt. Tur viņš sāka sacerēt dzejoļus un sūtīja tos uz laikrakstu “Pionieris” un Preiļu rajona avīzi. Taču nepietika līdzekļu, lai iestātos Universitātē un pēc tehnikuma Vitāliju iesauca armijā. Trīs gadus viņš dienēja Sverdlovskā, bet pēc dienesta nokļuva Rīgā, kur iestājās milicijas kursos. Valkā dzīvoja viņa māsa Janīna, un Vitālijs apmetās uz dzīvi pie viņas. “Tā mēs iepazināmies un 1964. gadā apprecējāmies. Pēc kursu beigšanas Vitālijs uz Valku atbrauca kā iecirkņa pilnvarotais,” stāsta Ā. Lozda.
Vada milicijas iecirkni StrenčosLīdztekus saviem tiešajiem pienākumiem V. Lozda sadarbojās ar rajona laikrakstu “Darba Karogs”, sūtīja tam dzejoļus un dažādus rakstus, līdz kļuva par ārštata korespondentu. 1965. gadā Strenčos milicijas iecirkņa vadītājs aizgāja pensijā un V. Lozdu nosūtīja uz Strenčiem viņa vietā. Kopā ar viņu pārcēlās visa ģimene. Ārija atceras, ka Vitālijam bija labs kontakts ar vietējo izpildkomiteju. Viņš organizēja kārtības sargu vienības, piedalījās sporta pasākumos un iestājās Universitātes Juridiskajā fakultātē. “Tad pie Jaunjelgavas izcēlās liela vētra, uz turieni aizveda daudz strādnieku brāzmu radīto seku likvidēšanai, nosūtīja arī Vitāliju. Pa starpām vēl vajadzēja braukt uz Rīgu kārtot sesiju. Tas bija liels stress, un Vitālijam kļuva slikti ar veselību. Pēc slimības viņš milicijā vairs neatgriezās un sāka strādāt Strenču psihiatriskajā slimnīcā par sporta nodarbību vadītāju, tad kadru daļā, bet visu laiku regulāri rakstīja un sūtīja savus darbus “Darba Karoga” redakcijai,” stāsta Ā. Lozda. Toreizējā redaktore Milda Mūrniece viņu uzaicināja strādāt “Darba Karogā”.
Sāk strādāt laikrakstā “Darba Karogs”V. Lozda no Strenčiem sāka braukāt uz Valku ar norunu, ka ar laiku iegūs dzīvokli Valkā. “Beidzot pēc četriem pieciem gadiem to arī ieguvām. Vēlāk valsts mērogā bija izsludināts konkurss, kurā vajadzēja rakstīt par mežu. Sīkāk neatceros tā noteikumus, bet Vitālijs konkursā izcīnīja otro vietu. Par saņemto naudu varējām nopirkt automašīnu “Zaporožec”,” stāsta Ā. Lozda.Dzīve pamazām sāka ievirzīties normālās sliedēs. Vitāliju daudzi cienīja. Kad viņš piezvanīja un pieteicās uz interviju, lauksaimnieki uzreiz piekrita runāt ar viņu. Viņam bieži zvanīja uz mājām un stāstīja gan par sportu, gan lauksaimniecību. Toreizējā redaktores vietniece Ilga Sudraba teica, ka Vitālijs viens pats var pierakstīt visu avīzi. Savukārt toreizējā redaktore Milda Mūrniece uzskata, ka Vitālijs bija ar ļoti dzejisku dvēseli. “Viņam ļoti patika rakstīt. Vitālija informācijas bija lietišķas, bez liekvārdības, tikai dažreiz viņš tās uzrakstīja ar lirisku atkāpi, kas labi sasaucās ar pašu faktu. Kad pirms pārcelšanās uz Ventspili parakstīju pēdējo “Darba Karoga” numuru, katrs darbinieks man ierakstīja kādu novēlējumu pie sava darba. Vitālijs toreiz rakstīja informāciju par tūrismu “Lietus pār Salaini”. Beigās viņš pierakstīja – saule pār Ventspili. Man tas ļoti patika,” stāsta M. Mūrniece. Tad darbā notika negaidītais. Vitālijs uzrakstīja par kādu saimniecību, kurā ziemai nepareizi bija ielikta skābbarība. Pēc publikācijas “Darba Karogā” viss bija mierīgi, bet “Sovetskaja Latvija” korespondents Jevgeņijs Mažāns, neko ļaunu nedomādams, pārpublicēja to rakstu avīzē “Sovetskaja Latvija”. Toreiz tā padomju saimniecībās nedrīkstēja notikt un Vitāliju palūdza no avīzes aiziet. Pēdējā viņa darbavieta bija Valkas novadpētniecības muzejā.
Pirmo krājumu viņam atraidaĀrija atminas, ka Vitālijs sāka strādāt muzejā un atkal kļuva par ārštata korespondentu. Viņa mīļākā tēma bija daba. Par to viņš varēja rakstīt nepārtraukti. Tāpat kā dzeju. “Kad viņam ienāca kaut kas prātā, tūlīt vajadzēja rakstīt. Mums bija ar dzejas rindām aprakstītas visas avīzes, pat telefonu grāmata. Vitālijam rūpēja arī mans viedoklis. Es cepu kotletes, bet viņš man lasīja priekšā nupat uzrakstīto un vaicāja, kā patīkot,” saka Ā. Lozda. To, ka avīzes bija aprakstītas ar dzeju, atceras arī Vitālija meita Inga Miezīte. Viņa stāsta, ka tēvs palicis atmiņā kā ļoti inteliģents cilvēks. “Viņam bija plašas zināšanas un liela lasīšanas kāre. Visās ģimenes locekļu dzimšanas un vārdadienās viņš tuviniekiem dāvināja grāmatas. Atminos, ka brālim uzdāvināja pasakas, man – dažādas stāstu grāmatas. Tās vienmēr bija viņa galvenās dāvanas,” stāsta I. Miezīte. Ā. Lozda vēl atminas, ka Vitālijs bija liels Latvijas patriots jau padomju gados. “Viņš necieta krievu valdīšanu un tādēļ viņam dažreiz iznāca nepatikšanas. Reiz abi ar mākslinieku Donaldu Smelteri jautrā prātā bija aizgājuši pie Ļeņina pieminekļa un nodziedāja dziesmu “Zilais lakatiņš”. Pēc tam par to bija pārrunas,” atceras Ā. Lozda. Dzejnieks Arturs Goba apstiprina, ka krievu varu Vitālijs necieta. “Viņam bija strīds ar krievu virsnieka atraitni, kura bija garderobiste kafejnīcā “Rota”. Es nezinu, par ko viņi strīdējās, bet galu galā Vitālijs pateica – kad tu, krieviete, beidzot iemācīsies runāt latviski,” stāsta A. Goba. Vitāliju A. Goba atceras kā labsirdīgu cilvēku, kurš vienmēr smaidīja. Uzklausot kādu vai sarunājoties viņš pastāvīgi smaidīja. Tikai reiz kļuva dusmīgs, kad viņa publikācija bija iespiesta dzejas kopkrājumā “Acis”. Tur informācijā par autoru bija ierakstīts, ka viņš mācījies Vārnavas vidusskolā. Braucot no Rīgas mājās, Vitālijs visu laiku purpinājis, kā var nezināt, ka tā ir Vārkavas vidusskola. V. Lozda ļoti vēlējās izdot savu krājumu. Viņš bija to jau sagatavojis un aizveda parādīt toreizējai dzejas konsultantei Mirdzai Ķempei. “Tomēr kaut kas Ķempei nebija paticis. Vitālijs mājās atbrauca ļoti nervozs. Valkā bija viens cilvēks, kas varēja palīdzēt izdot krājumu un vīrs aiznesa to viņam. Taču Vitālija nāve visu pārtrauca. Tas bija tik pēkšņi, ka man dzeja vairs nebija prātā. Tad, kad par to sāku domāt, minētais vīrs arī bija saslimis un vēlāk vairs neatdabūju krājumu. Sākām ģimenē domāt, kā izdot viņa grāmatu paši,” saka Ā. Lozda.
Tuvinieki izdod dzejniekam grāmatuViņa ir pateicīga Valkas novada literārajai apvienībai, kas izcēlusi gaismā Vitālija dzeju, un Valkas novada domei par sniegto atbalstu. Tas deva stimulu tuviniekiem domāt par krājuma izdošanu. Vitālija un Ārijas meita Inga Miezīte kā māksliniece kopā ar Ārijas mazmeitām Dārtu Lozdu un Madaru Miezīti apņēmās ilustrēt krājumu, korektore bija dēla Salvja sieva Andriga Lozda, bet redaktores pienākumus pildīja literārās apvienības vadītāja Zane Brūvere. Inga salika grāmatu un aizveda uz SIA “Latgales druka” Rēzeknē. Dzejoļus viņas atlasījušas pa tēmām. Pirmie ir veltījumi Valkai, Trikātai, Smiltenei, pēc tam nāk dzejoļi, kas uzrakstīti tuviem cilvēkiem, tad ir dabas un bērnu dzejoļi. Uz vāka ir uzzīmēta Latgales ēka, kas it kā izpauž dzejnieka būtību. Ārija atzīst, ka tie vēl nav visi Vitālija darbi. Ziemā viņa skatīsies, ko vēl izdot.Krājuma “Satikšanās” ievadā Andriga Lozda raksta, ka “pirmais dzejoļu krājums “Satikšanās” ir dzejnieka veltījums Latvijas dabas skaistumam un pamatīgumam, tēva un mātes pašaizliedzībai, sīkstumam, mīlestībai un savas dzīves formulas smalko kodu atšifrēšanai”.
Vitālijs Lozda
PaliktUzliesmot debesīs, uzliesmotun dzist.No šī augstuma kā akmenimzemes mēmumā krist.
Pārdzist, pārtapt un pārvērstiessiltā lietū un līt.Garu sakni, zaļu asnuno šī mēmuma dzīt.
Norībēt, nodunēt, nodimdēt,Un kā zibenim zust.Savu sāpi, savu kailumuzemes siltumā just.
Noritēt, norasot, nosāpēttev pār vaigu.Palikt gaišajā gaismas strēlē –tavā maigumā. • • •Liekas biju te nesen,kas pa pēdām man brien?It kā mūžību nāku, it kā mirkli tik vien.
It kā ziedi caur vēju,it kā akmens, kas sūb.It kā sāpe, kas pārsāp,it kā rūpe, kas rūp.
Un man jāredz un jāzinun man jāatbild vēl.Vai ar māti ir meita,vai ar tēvu ir dēls.
Vai ar ābeli sakneun kas sakni šo sien?It kā mūžību nāku,it kā mirkli tik vien.
Zirgi (tēva piemiņai)Vai tā atbalss šai naktī,vai kāds mani tur sauc?Dzirdu – ritmiskā taktīzirgu pakavi klaudz.
Redzu miglā to ēnas,zirgi auļo un krāc.It kā noguris lēnāmtu, tēt, pretī tiem nāc.
Tu vēl gribi tos panākt,atdot pavadas man…Paliek dimanti rasā,un tie skan, un tie skan.
Vai tu redzi, vai dzirdi –saulē asinis kvēl.Kāds ar arklu pa sirdi…Un tad vēl, un tad vēl.
Kam gan tagad ko prasīt,kas tev pateikt ko zin.Zirgi aizauļo rasā,tikai pakavi šķind.Pakavi šķind.Šķind.
