Andis Skrastiņš, uzņēmējs: – Ēdam un noglabājam pagrabā ziemai. Sula kaut kā nav pie sirds. Šogad ir daudz ābolu. Visus nenoēdīsim, tāpēc zemē nokritušie tiek arī meža zvēriem.
Valdis Brikmanis, apsargs: – Atstājam sev ēšanai un noliekam pagrabā drusciņ ziemai, bet pārējos pārdodam uzpircējam par četriem centiem kilogramā. Ābolu ir tik daudz, ka citādi nav, kur tos likt.
Sarmīte Roķe, šuvēja: – Man nav dārza, un nav arī ābeļu. Ābolus nepērku, jo tos bez maksas piedāvā draugi, paziņas, kaimiņi. Ja vajag, tad es paņemu.
Jānis Lapiņš, uzņēmējs: – Tad, kad mums ābolu nav, tad visur tie ir. Un tad, kad pārējiem nākamgad ābolu nebūs, tad mums būs. Tagad ēšanai ābolus atved radinieki un draugi.
