Klāt rudens. Katram gadalaikam savs skaistums, un prieks par to. Bet ir arī kaut kas kopējs. Arvien priecājos par to, ka manā pastkastītē jau pirms desmitiem rītā ir “Ziemeļlatvija”. Ar interesi lasīju Aivara Zilbera rakstu “Ar skursteņslauķa humoru pa dzīvi”. Varu tikai izteikt apbrīnu par šo cilvēku, kurš savā mūžā pārdzīvojis tik daudz, bet prot saglabāt tādu optimismu un cenšas vēl tik daudz izzināt un redzēt. Lai viņam vēl ilgi būtu veselība un optimisms par dzīvi!Un vēl mani pārsteidza Sandras Pētersones raksts “Tā nebija mežacūka”. Mēs laukos brīnījāmies par to, ka mums aiz loga pļaviņā samērā lielas bedrītes sarūpētas. Nu kaut kas neticams! Vai tiešām mežacūka? Tagad nav šaubu, ka arī pie mums to izdarījis draugs – ezītis. Viņš jau reizēm atnāk pieniņu padzert no bļodiņas. Tagad zināsim – tie rakumi arī uz viņa sirdsapziņas.Paldies visiem redakcijas darbiniekiem, jo katrā laikrakstā ir daudz laba un interesanta.Ar cieņu Gunta Lukstraupe
