Nākamsestdien Valkā notiks Vispasaules valcēniešu saiets. Tas lika man atcerēties, kā nokļuvu šajā pilsētā un kā tā iegrozījies, ka to joprojām saucu par savu. Pieļauju, ka ne tikai man gribas atsaukt atmiņā šos notikumus, jo, manuprāt, daudzi, ne tikai tie, kuri pašlaik Valkā dzīvo, bet arī tie, kas no Valkas pārcēlušies uz dzīvi citviet, kaut mirklīti aizdomājas par to, kādu vietu dzīvē aizņem mūsu mazā un mīļā mazpilsēta. Lai cik tas banāli neskanētu, nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka kopš 18 gadu vecuma dzīvoju Valkā. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka ne jau vieta daiļo cilvēku, bet cilvēks – vietu, tāpēc būtu muļķīgi vaimanāt, ka dzīvē kaut kas nav sanācis tikai tāpēc, ka dzīvoju provincē pašā Latvijas malā. Gluži pretēji, tieši Valkā esmu atradusi iespēju strādāt savā sapņu profesijā – žurnālistikā, kā arī te pasaulē nākuši mani bērni. Ko cilvēkam vairāk vajag, lai viņš būtu laimīgs? Protams, mīlamu darbu un ģimeni. Tas viss ir un tieši Valkā, tāpēc man šī pilsēta kļuvusi tik tiešām dārga ar visiem saviem plusiem un mīnusiem. To mīnusu ir pavisam maz, jo, atklāti sakot, ar katru gadu Valkā dzīve iegūst jaunas krāsas un jaunas iespējas. Ja reizēm kāds no paziņu loka, nedod Dievs, sāk “nolikt” vai izsmiet manu pilsētu, kļūstu nikna un cenšos ar argumentiem pierādīt, ka nemaz nav tik slikti, kā no malas, iespējams, kādam šķiet. Nenoliedzami, trūkst mums ražotņu, tātad – arī darba vietu, trūkst apavu un apģērbu veikalu, jo lielākoties pieejamas tikai pārtikas un alkohola tirgotavas vai arī lietoto apģērbu veikaliņi. Bet vai tāda situācija ir tikai Valkā? Nu nē taču, lielākajā daļā Latvijas mazpilsētu tā ir. Toties mums blakus ir Igaunija, pavisam netālu Valmiera, Smiltene un Cēsis, skaisti ar sēnēm un ogām bagāti meži, Gauja un vairāki ezeri. Vienkārši un labi. Par to arī pateiksim paldies savai Valkai satiekoties saietā. Uz tikšanos!
