Ērģemes “Lejas Kukru” mājas atrodas pašā pagasta malā, taču pagasta pārvalde tās labi zina, jo saimniece Rūta Lūse ir saglabājusi savas dzimtas mantību un no bagātā senlietu klāsta izveidojusi gandrīz vai muzeju.
R. Lūse uzskata, ka par muzeju vecās mantas būtu par skaļu saukt, viņa tās glabā, lai tagadējā paaudze varētu redzēt, ka agrāk lauku cilvēki daudz lietu izgatavoja paši. “Lejas Kukros” tagad, ieskaitot mazdēlu Kārli, dzīvo jau septītā paaudze, un Rūta uzskata par savu pienākumu mājas atjaunot, lai tās saglabātos. Viņai ir sava firma Rīgā – organizācijas attīstības centrs “Spring Valley”. Tajā viņa interesentus apmāca menedžmentā. Nule viņa no šādām mācībām atgriezusies no Ventspils.
Tukšas mājas nav nekadRūta skaidro, ka atjaunojot mājas, centusies tās saglabāt tādas pašas, kādas tās bijušas. “Nomainīts ir tikai skaidu jumts ar mūsdienu skārda klājumu un vienā ēkas pusē piebūvēta veranda. Izveidojām iekšpusi, lai katram būtu vieta, kur dzīvot,” stāsta R. Lūse.Vaicāta, vai šī dzīvesvieta ir kā vasaras māja, Rūta atbild noliedzoši. Viņai gan darbs ir tāds – ja jāpiedalās kādā projektā, tad Rūtai noteikti jābūt Rīgā, bet ģimene ir izveidojusi tādu dienas režīmu, ka te vienmēr kāds dzīvo. “Mūsdienās vairs nevar māju atstāt tukšu,” apliecina R. Lūse. Vaicāta par muzeju, viņa skaidro, ka mantas vāktas un glabātas jau no kara gadiem. “Kara laikā te gāja pāri frontes līnija un visiem pavēlēja atstāt mājas. Šeit bija palikusi tikai mana mamma un vecmāmiņa. Viņas salika ratos visus tautas tērpus, izšuvumus, bildes un citas lietas un devās projām, bet pie Dakstiem viņu ratus sabombardēja. Tā daļa mantības aizgāja postā. Vēlāk tētis mājās atlikušās savāca un man skaidroja to nozīmi. Tagad visas senās lietas ir izvilktas no pažobelēm, arī klētis ir izremontētas, mantas esmu pārņēmusi no tēva un glabāju. Neko speciāli no citurienes neesmu vākusi, no Turnas paņēmu tikai linu kulstāmo mašīnu, ko gribēja sacirst,” stāsta R. Lūse.
Restaurācijā palīdz meistarsViņa atzinīgi vērtē meistaru no Rūjienas, kas saimniecības ēkas remontē un uztur kārtībā. “Viņš ir vienreizēji prasmīgs. Kur vajag, ēkas atjauno ar vecajām metodēm, lai viss būtu kā agrāk. Par meistaru Voldemāru Zaķi uzzināju no šī paša ceļa malā dzīvojošā kokrūpnieka. Reiz redzēju, cik viņam skaisti ir uzcelts viss un vaicāju, kas to izdarījis. Tad viņš pastāstīja par Voldemāru Zaķi, un tagad jau kuro gadu viņš atbrauc, te dzīvo un visu remontē,” saka R. Lūse.Saimniece iekārtojusi arī dārzu. Dobēs aug košas puķes. “Nu kur tad laukos bez zemes. Nodomāju un iekopu,” tā R. Lūse iepazīstina ar savu saimniecību, kas nebūt nav maza. Kopā ar dzīvojamo māju, saimniecībā ir septiņas ēkas. Viņai ir saglabājušies vairāku senču portreti. Rūta palepojas ar dzimtas ģerboni – tajā attēlots krusts un izkapts. “Tas nozīmē darbu līdz nāvei,” skaidro Rūta. Viņa rāda 30. gados darinātas ermoņikas, kuras devusi atjaunot īpašai veco instrumentu darbnīcai un pēc tam pati braukusi uz kursiem Skrīveros mācīties spēlēt. Rūtas vīrs Aivars ir mūziķis, bet tādas ermoņikas viņš neprot spēlēt.
Saimnieki daudz lietu gatavojuši pašiVēlāk saimniece mani ved apskatīties saimniecības ēkas, lai es redzētu, kādas ir pārējās mantas, kas tajās saliktas. Trijās no tām ir novietoti dzimtas sadzīves priekšmeti un lauksaimniecības darbarīki. Rūta rāda savas mazās tintes pudelītes, kuras izmantojusi rakstot. Tālāk var redzēt vērpjamo ratiņu, lielu vecu pūralādi, kuru apbrīnojuši arī atbraukušie filologi, mēra sietu, sviesta mašīnu, tītavas, visādas steļļu lietas, senu pletīzeru un ziepes, kas vārītas lielā podā no cūku taukiem, maizes lizi un vectēva gatavotās slēpes, ar kurām slēpojusi arī Rūta. Viņa dod man paturēt ziemas mēteli, ko tēvs ar “Zinger” šujmašīnu šuvis. Smags, vienā rokā grūti noturēt, bet saimniece skaidro, ka to tādu dara aitas vilna, ar kuru mētelis oderēts. Ziemā tādā mētelī var mierīgi sēdēt zirga ragavās un nemaz nesalst. Viņa rāda arī pašdarinātu slidu, kurai asmens veidots no izkapts. “Tā liecina, cik bagāta izdoma bijusi mūsu sentēviem. Te ir arī pašu veidotas rotaļlietas,” secina Rūta.Nākamajā ēkā redzamas lauksaimniecībai un pārtikas glabāšanai nepieciešamās lietas. Linu kulstījamā mašīna, zirgu sakas, kāpostu un gaļas glabāšanas baļļas, vienas no pirmajām ecēšām, koka arkls, vecie “Erenpreisa” velosipēdi, krūmu cērtamā izkapts un koka urķi, uz kuriem melnajā pirtī izkāra gaļu žāvēties.
Dīķa vidū dāmām vannaNo melnās pirts aiziet tiltiņš pār dīķi uz salu, un tajā redama dāmām domātā rožu vanna. Dīķis ir pilnīgi tīrs, un Rūta vaicā, vai zinu, kā tas panākts. Minu, ka tīrīts, bet viņa atbild, ka to darījusi katru vasaru, bet dīķis tik un tā drīz vien atkal aizaudzis. “Tad ielaidu amūrus (zālēdājzivis), un tagad dīķis tīrs,” saka saimniece. Viss sētas skaistums liecina par lielu un bezgalīgu darbu, kā arī senču dzīvesvietas mīlestību. To it kā apstiprina arī sētas malā milzīgs akmens, kas ar savu smagumu un cietumu ikvienā iedzen respektu.
