141. turpinājums. Kolīdz kādam pieminēju šo uzvārdu, visi tūdaļ smējās un skaitīja seno joku par to, kas ir administratīvais sods: — Administratīvais sūds ir taids sūds, kū tīšais prīkšnīks uzlīk uz sovu golvu.
141. turpinājums
Kolīdz kādam pieminēju šo uzvārdu, visi tūdaļ smējās un skaitīja seno joku par to, kas ir administratīvais sods:
— Administratīvais sūds ir taids sūds, kū tīšais prīkšnīks uzlīk uz sovu golvu.
Man galvenā saskare darba jautājumos bija ar otro sekretāru Ernestu Krūmiņu, visumā lādzīgu Krievijas latvieti, kurš vismaz apzinājās, ka viņam trūkst normālas izglītības. Pirmā sieva viņam bija mirusi, dēli dzīvoja Iekškrievijā, tāpēc Valkā bija apprecējis kādu militarizētu krievieti. Ar to viņam bija viens dēls, tolaik vēl skolnieks. Pret mani Krūmiņš no pirmās reizes izturējās ar zināmu cieņu, teikdams, ka tagad jau viņa paaudzes vietā nākšot jaunatne ar augstskolas doplomiem kabatās. Krūmiņam ļoti patika tērzēt, ja vien bija, kas klausās. Un bija jau viņam arī ko stāstīt: par strādāšanu Putilova rūpnīcā, par cīņām Pilsoņkara frontēs, par dienestu Tālajos Austrumos paša Blihera vadībā.
Kad Hruščovs bija izlēmis nomainīt visus mazizglītotos kadrus, par pirmo upuri kļuva tieši Ernests Krūmiņš, viņu palaida pensijā 59 gadu vecumā.
Kaut tikko bija sācis strādāt Valkā, viens otrs jau zināja, ka rakstu dzejolīšus, tāpēc partijas komitejas darbinieces man uzdeva sacerēt kaut ko “Ernestam Andrejičam” par godu, jo notikšot svinīga izvadīšana pensijā. Tas bija visai muļķīgs pasūtījums, bet atteikt nedrīkstēju. Kaut kā sarīmēju trīs pantus, akcentēdams viņa nopelnus Pilsoņkara cīniņos. Bet tad pēdējā brīdī man pavēstīja, ka pašam arī vajadzēšot nolasīt. Tā pavisam muļķīgi nokļuvu pašu augstāko rajona priekšnieku kompānijā. Visa ceremonija notika partijas biroja telpās pie klātiem galdiem, tur pārliecinājos gan par Ždanova klavierspēles māku, gan pirmoreiz redzēju jauno izpildkomitejas priekšsēdētāju Valentīnu Piheli, kas savu karjeru beidza ministres postenī. Lai cik stulbs bija mans peršojums, tie ļaudis visu ņēma ļoti nopietni.
Tālāk vēstures gaitā gan es nekādās norisēs neiesaistījos, atskaitot uzēšanu un glāzīšu pacilāšanu. Man vienkārši bija interesanti vērot rajona toreizējo vadību, ieskaitot redzamākos uzņēmumu direktorus. Tam bija zināma pozitīva loma, jo turpmāk man vairs nevienam nebija īpaši par sevi jāskaidro, kad ievajadzējās kārtot kādus ar vakarskolu saistītus jautājumus.
Principiāli šis notikums mainīja manas attiecības ar nu jau pensionēto partijas sekretāru Ernestu Krūmiņu. Biju iemantojis sirsnīgu draugu, lūk, kas par lietu. Kamēr vien vecais vīrs dzīvoja, nepagāja neviena Jaungada nakts, kad man netiktu piezvanīts, lai izteiktu vissiltākos laimes vēlējumus, turklāt šie vēlējumi parasti ilga minūtes desmit, un pieklājība prasīja, lai es tos visus pacietīgi uzklausītu un izteiktu pretī savus “labas veselības” vēlējumus. Pensionētais revolucionārs jaukā laikā bieži mēdza sēdēt kaut kur ielas malā uz soliņa, un tad arī vislielākās nevaļas reizē nebija iespējams paiet garām bez kārtīgas izrunāšanās. Zinādams manu interesi par vēsturi, Krūmiņš vienmēr centās man pastāstīt kādu epizodi no Pilsoņkara vai, teiksim, no cīņām ar japāņiem pie Hasana ezera vai kur citur. Kaut agrāk esot bijis fanātisks sociālisma aizstāvis, vismaz tā viņš sevi raksturoja, no klaja staļinisma cildinājumiem viņš bija atbrīvojies, arī asiņainās represijas viņš atzina par pārspīlējumiem, sevišķi ja tika pieminēti noslepkavotie latvieši.
Turpmāk vēl.
