Pirms dažām dienām prāta treniņa nolūkos nolēmu pārlasīt kāda sen aizmirsta un neaktuāla filozofiskās domas virtuoza darbus.
Pirms dažām dienām prāta treniņa nolūkos nolēmu pārlasīt kāda sen aizmirsta un neaktuāla filozofiskās domas virtuoza darbus.
Neskatoties uz to, ka biju sagatavojies ilgai un apcerīgai pēcpusdienas meditācijai patiesi gudra cilvēka sabiedrībā, tālāk par trešo rindkopu netiku, jo tā mani burtiski fascinēja, liekot atgriezties pie tās atkal un atkal.
“Daudzkārtīga pieredze mani novedusi pie pārliecības, ka vissvarīgākos un visgrūtākos darbus pasaulē, kas sabiedrībai nes vislielāko labumu, caur kuriem tā dzīvo un sevi uztur, veic cilvēki, kuru alga ir starp 300 un 800 vai 1000 dālderiem; vairumam vietu, ar kurām saistīti 20, 30, 50, 100 dālderi vai 2000, 3000, 4000, 5000 dālderu, pēc pusgadu ilgas apmācības būtu piemērots jebkurš ielas puika, un, ja šis mēģinājums neizdotos, tad vaina nav jāmeklē zināšanu trūkumā, bet gan neprasmē šo trūkumu ar pienācīgu sejas izteiksmi slēpt.” Šos vārdus teicis Georgs Kristofs Lihtenbergs (1742 – 1799) – vācu domātājs, zinātnieks, rakstnieks – satīriķis.
Citāta galvenā doma ir acīmredzama, tāpēc tajā neiedziļināšos. Manas pieticīgās spriešanas spējas nevar mēroties ar tādu spilgtu metaforu kā: “cilvēks – traktors”, “atgriezies, lai strādātu”, “ņēma un uzmeta” autoru un līdzautoru gara lidojumu. Pilnīgi pamatoti varam pieņemt, ka arī Eiropas filozofiskais mantojums no “pozitīvistu kampaņas” organizatoru puses ir “izkosts” līdz serdei, tāpēc te ko piebilst būtu neētiski un lieki. Bez šaubām, augšminētais citāts arī ministriju, komisiju, valžu un pārvalžu augstākajiem vadītājiem ir zināms un aprobēts lietošanai gluži kā vecā Stendera “Bilžu ābece” latviešu zemnieku skolās.
Tomēr ir dažas domas, kas raisījušās pēc šī citāta izlasīšanas, ko gribētos pateikt. Izrādās, mūsdienu Latvijā algas skaitliskā izteiksme pavisam labi samērojama ar vairāk kā divus gadsimtus senu Vācijas darbalgu. Cerams paradoksāla sakritība, jo citādāk, lai sasniegtu mūsdienu Bundesrepublikas dzīves standartus, mums vēl jāpārdzīvo notikumi – cienīgi Vācijas vēstures 200 gadiem. Varbūt secība citādāka, temps straujāks, kāds etaps izkrīt vai izpaužas groteskā formā. Labi jau būtu, ja 20. gadsimta nacistu laiki Vācijā pie mums atbalsotos kā garīgi nenosvērtu ļaužu pulciņu (nacionālboļševiki u. c.) provinciālās aktivitātes, Berlīnes mūris – kā žogs ap Brīvības pieminekli pagājušajā gadā, Reihstāga dedzināšana – kā ikgadējie kūlas svilināšanas prieki. Tas viss ir, ja ne nekaitīgi, tad pārciešami bez lielām sāpēm.
Tomēr pamazām, pamazām varam redzēt, kā Vācijā notiekošie 19. gadsimta procesi – Bismarka dresūra, saaug ar 21. gadsimta mūsu zemes realitātēm. Partijas, kas piesegušās ar tautas zemapziņā nozīmīgiem vārdiem (Latvija, tauta, zemnieks u.c.), uzskata, ka tām ir tiesības arī lemt tautas vietā. Tiek pieprasīta pakļautībā esošu budžeta iestāžu un pašvaldību feldfēbeliska paklausība, sabiedrības muļķošanā tiek likti lietā gājieni, kas neatpaliek no Gebelsa metodēm, respektīvi – lieli meli vairs netiek uztverti kā tādi, jo jebkurš ar sirdsapziņu apveltīts cilvēks nespēj iedomāties, ka var tā melot.
Spilgtākais piemērs – pašreizējās Saeimas vēlēšanas kampaņa, kur tika klaji pārkāptas un kājām mīdītas spēkā esošās likumīgās normas par priekšvēlēšanu ierobežojumiem. Un kas? Viss kārtībā. Tas, ka šis fakts un, galvenais, šī fakta nesodāmība, degradē uzticību pastāvošai valdībai un valsts varai kopumā, pie varas esošos neuztrauc. Ja arī tiks atzīts, ka īsti labi jau nebija, sak”, bišķiņ esat pārķēruši strīpai, tas nemainīs vēlēšanu rezultātus. Par paredzamo naudas sodu lielumu var tikai pasmīnēt.
Raksta tapšanas brīdī norisinās parakstu vākšana drošības likumu grozījumu atcelšanai. Un te, manuprāt, valdība ir iztērējusi visus cinisma, augstprātības un, piedodiet, muļķības limitus, kas varētu būt “iedalīti no Dieva” vienai uz Eiropeiskas valsts statusu pretendējošai zemes pārvaldībai.
Karikatūriskā taupība uz referenduma rēķina, tautas lemšanas tiesību publisks apšaubījums, līdztekus tomēr, pīpējot pieķertu trešklasnieku pļeperīgā steiga glābt, kas vēl glābjams – steigā grozot likumu vēlreiz… Tam gan par pamatu, šķiet bija pēkšņi piezagušās bailes par Saeimas atlaišanu, kas izrādījās daudz iedarbīgāks līdzeklis par garām runām.
Tomēr var gadīties, ka tauta pārvērtē parakstu vākšanas nozīmi. Pilnīgi iespējams, ka nepieciešamais vēlētāju skaits, lai ierosinātu grozījumus, tiks savākts, iespējams, ka referendums notiks un būs sekmīgs. Vai valdībai būs kāda mācība? Noteikti būs, bet kāda – to īsti nezina neviens. Visticamāk, nenoraut “tūku” ar jauno prezidentu, neievēlēt atkal kādu brīvdomīgu, ārpus partiju rebēm stāvošu personību, kas var sasodīti sāpīgi iebakstīt ar savām Satversmē paredzētajām tiesībām tieši valdošo tautiskajā puncītī. Bet, pats galvenis, iedomāties sašūpot svētāko no svētākām barotavām – Saeimas sili.
Kopumā šī tendence savas nesodāmības un varas uzurpācijas saldā garša tiek proponēta un atbalstīta arī valdošo politisko spēku vertikālajā līmenī – pašvaldībās. Darbojas burkāna un pātagas princips, ja attiecīgā pašvaldībā pie varas ir “pareizie”, tad atbalsts, protams finansiāls, ir garantēts, ja nav, tad ir kā ir.
Pats bēdīgākais un nožēlojamākais, ka šī prakse tiek akceptēta kā normāla un laba arī vairāku pašvaldības deputātu vidū. Dažkārt, konsultējoties par iespējamo pašvaldības vadošo personu ievēlēšanu, tiešā tekstā tā arī tiek teikts, sak”, ja būs mūsējais, tad daudzas lietas tiks labāk finansētas no valsts budžeta, bet, ja ne, mēs daudzas iespējas palaidīsim garām. Tas nekas, ka “vajadzīgais cilvēks” neuzrāda nekādas spējas vadīt, organizēt un kaut nedaudz apjēgt stratēģiskas lietas. Galvenais, ka ir pareizajā “cunftē”.
Lielā mērā šādu rīcību diktē arī apstāklis, ka strauji un nenovēršami tuvojas 2009. gada pašvaldību vēlēšanas, kad tiks izveidoti novadi, kuru teritorijas un iedzīvotāju skaits krietni pārsniegs tagadējo pašvaldību attiecīgos parametrus. Un pašvaldības nostāja, kā zināms, ir lielā mērā paraugs vēlētāju izvēlei lielajās – Saeimas vēlēšanās. Ja attiecīgās novada pašvaldības vadība jutīs “lielās augšas” aizmuguri, tad, protams, būs šī politiskā veidojuma rupors “uz vietām”.
Arvien vairāk un vairāk mūsu valsts visu līmeņu vadībā nonāk cilvēki, kas tiek akceptēti šajos amatos ne pēc savām spējām, bet, pateicoties kaut tīri nominālai partejiskajai piederībai, tas arī ir visskumjākais, jo tiek degradēts pats jēdziens par politisko pārliecību. Tas tiek aizstāts ar tīri individuālu personīgo labumu un izdevīgumu. Tik tāds sīkums – jāprotas vajadzīgā brīdī maizestēviem “roku nobučot”, bet vai gan latvieši uz to mācāmi.
