Cukura diabēts ir hroniska, neizārstējama slimība. Insulīna trūkuma dēļ, kas traucē glikozes uzsūkšanos organisma audos – aknās, muskuļos, taukaudos – glikozes līmenis asinīs pastāvīgi ir paaugstināts.
Cukura diabēts ir hroniska, neizārstējama slimība. Insulīna trūkuma dēļ, kas traucē glikozes uzsūkšanos organisma audos – aknās, muskuļos, taukaudos – glikozes līmenis asinīs pastāvīgi ir paaugstināts.
Ir divi diabēta tipi. Ar 1. tipa cukura diabētu visbiežāk saslimst bērni un jauni cilvēki līdz 40 gadu vecumam. Viņu aizkuņģa dziedzera šūnas vispār neražo insulīnu, tādēļ pēc diagnozes noteikšanas uzreiz tiek nozīmēts insulīns. Ar 2. tipa cukura diabētu slimo vecāka gadagājuma cilvēki, visbiežāk tie, kam ir liekais svars un aptaukošanās. Viņu aizkuņģa dziedzera šūnas ražo pārāk maz insulīna, turklāt bieži organisma jutīgums pret insulīnu ir pazemināts, tāpēc ārstēšanu sāk ar diētu, palielina fizisko aktivitāti, lieto medikamentus un tikai vēlāk, kad aizkuņģa dziedzeris vairs nemaz nefunkcionē, tiek nozīmēts insulīns.
Slimojot ar cukura diabētu, ir ļoti svarīgi uzturēt glikozes līmeni asinīs zināmās robežās, jo pastāvīgi palielināta glikozes koncentrācija asinīs negatīvi ietekmē visu organismu, radot bīstamas komplikācijas:
• tiek skarti asinsvadi – attīstās angiopātija – biežs ekstremitāšu amputēšanas, sirds infarkta un smadzeņu insulta iemesls;
•tiek skarti nervi – attīstās neiropātija – tiek traucēta pēdu jutība, rodas ilgi nedzīstošas brūces, traucējumi kuņģa, zarnu trakta, sirds, urīnpūšļa, dzimumorgānu, kā arī sviedru dziedzeru darbībā;
•tiek skartas acis – attīstās retinopātija – samazinās redzes asums, smagos gadījumos iespējama pilnīga redzes zaudēšana;
• tiek skartas nieres – attīstās nefropātija – progresē nieru darbības traucējumi, no organisma pilnībā netiek izvadītas kaitīgas vielas (urīnviela u.c. vielmaiņas procesā radušās šlakvielas), iespējami smagi nieru darbības traucējumi, kas noved līdz mākslīgās nieres aparāta pieslēgšanai vai nepieciešamībai veikt nieru pārstādīšanu.
(Galvenie labas diabēta kontroles mērķi ir minēti tabulā.)
Glikozētais hemoglobīns (HbA1c) ir nefermentozā veidā pie sarkanajā asins ķermenītī (eritrocītā) esošā olbaltuma hemoglobīna pievienojusies glikoze. Hemoglobīns nogādā audos skābekli, tāpēc, kad tam ir pievienojies pārāk daudz glikozes, organisma audi cieš skābekļa badu. Pārbaudot glikozēto hemoglobīnu, var uzzināt, kāds glikozes līmenis asinīs ir bijis cilvēka organismā pēdējo trīs mēnešu laikā. Summārais rādītājs tiek izteikts procentos. Jo ilgāk glikozes koncentrācija asinīs ir bijusi augsta, jo augstāks ir glikozētais hemoglobīns, jo straujāk attīstās diabēta komplikācijas. Glikozētā hemoglobīna analīžu rezultātus neietekmē pirms analīzēm apēstais ēdiens, ne arī glikozes līmenis tajā rītā. Kā redzams tabulā, glikozētā hemoglobīna mērķa rādītājs, slimojot ar diabētu, ir 7% un zemāks. Veselam cilvēkam šis rādītājs ir robežās no 4 līdz 6%. Tātad, jo tuvāk normai ir glikozētais hemoglobīns, jo mazāks ir diabēta komplikāciju attīstības risks. Jebkurā cukura diabēta ārstēšanas posmā glikozētais hemoglobīns palīdz ārstam izvēlēties piemērotāko veidu glikozes līmeņa kontrolei asinīs. Piemēram, ja pacients līdz tam ir ievērojis diētu un viņa glikozētais hemoglobīns ir augstāks par 7%, ir jānozīmē zāles diabēta ārstēšanai; ja paaugstināts glikozētā hemoglobīna līmenis tiek konstatēts cilvēkam, kas jau lieto zāles, ir jāpalielina zāļu deva vai jākombinē vairāki pretdiabēta preparāti; ja pacients lieto maksimālās vairāku pretdiabēta zāļu devas, taču glikozētais hemoglobīns ir augstāks nekā 7%, nekavējoties ir jāsāk injicēt insulīna preparātus, jo insulīna iekšējās rezerves ir izsīkušas un asinīs cirkulējošais lielais glikozes daudzums veicina strauju augstākminēto neatgriezenisko komplikāciju attīstību.
Klīniskajā praksē iesaka pacientiem, kas slimo ar 1. tipa cukura diabētu, kontrolēt glikozētā hemoglobīna līmeni ik pēc trim mēnešiem, bet pacientiem, kas slimo ar 2. tipa cukura diabētu, ik pēc sešiem mēnešiem.
Taču nepietiek ar to vien, ka ir zināms glikozētā hemoglobīna līmenis. Ikdienā ir jāmēra glikozes līmenis asinīs. To dara pats slimnieks ar savu glikometru.
Glikozes līmeni iesaka mērīt no rīta pēc piecelšanās un 2 stundas pēc galvenās maltītes. Abi rādītāji ir vienlīdz svarīgi, jo bieži gadās, ka glikēmija no rīta ir normā, taču paaugstinās pēc ēšanas. Savukārt tas veicina diabēta komplikāciju attīstību un sliktu pašsajūtu. Ieteicams, lai rīta glikēmija būtu līdz 6,0 mmol/l, bet glikēmija 2 stundas pēc ēšanas – līdz 8,0 mmol/l. Ja jūsu glikēmijas rādītāji ir augstāki nekā būtu vēlams – jūsu ārstēšana nav efektīva, tā ir jāmaina. Tāpēc apmeklējiet savu ārstu vai endokrinologu.
Tagad mediķiem ir lieliski medikamenti (tabletes, insulīna analogi) efektīvai diabēta ārstēšanai un visos gadījumos ir iespējams palīdzēt. Biežākā problēma diabēta ārstēšanā – ir izvairīšanās sākt ārstēšanu ar insulīnu. Šajā laikā lielais glikozes daudzums asinīs skar visus organisma asinsvadus, progresē dažādu orgānu bojājumi, pasliktinās pašsajūta, darbaspējas. Visbiežāk ārstēšanu ar insulīnu sāk ar insulīna analogiem. Tie ir ievērojami efektīvāki un drošāki. Lietojot insulīna analogus, diabēta ārstēšana ir efektīvāka nekā lietojot cilvēka insulīnus, tāpēc var efektīvi pasargāt no komplikācijām. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka, lietojot analogus, retāk ir hipoglikēmija (zems glikozes līmenis asinīs). Mūsdienās insulīna injicēšanas ierīces ir ļoti ērtas un ir ļoti vienkārši iemācīties tās lietot.
Tagad mums ir lieliska iespēja efektīvi ārstēt diabētu – panākt, lai glikozes līmenis asinīs būtu ieteicamajās robežās. Tas palīdzēs izvairīties no komplikācijām un nodrošinās labu pašsajūtu.
