Šogad valcēnietim Valdim Labsvīram palika 90 gadu. Kad viņš piedzima, mediķi viņam pareģoja īsu mūžu, sakot, ka ilgi šis vājais puika nenovilks. Vēlāk dzīvē viņam ik pa laikam draudēja nāves briesmas, tomēr V. Labsvīrs pēc mobilizācijas leģionā kara laikā, pēc atrašanās vācu Salaspils nāves nometnē, pēc kaujām ar padomju karaspēku Kurzemes katlā un vēlāk nokļūšanas Tālajos Austrumos joprojām ir sveiks un vesels.
Viņš pats, vērtējot savu dzīvi, stāsta, ka ir nelabojams optimists visās dzīves jomās un šī attieksme viņam daudz ko ļāvusi pārdzīvot. “Esmu liels optimists, bet mana sieva – tikpat liela pesimiste. Tā jau saka, ka pretējie spēki pievelkas, bet man visu laiku stāv prātā pasaka par divām vardītēm, kas iekrita krējuma podā. Viena padevās liktenim un nogrima, otra tikmēr mīcījās, kamēr krējums kļuva par sviestu, un izlēca laukā,” smej V. Labsvīrs.
Dzīvi izjauc kara sākumsValdis ir valcēnietis. Viņš piedzima kā ceturtais bērns ģimenē. Vēlāk pirms viņa dzimušie brālītis un māsiņa nomira, dzīva palika tikai vecākā māsa. Kad viņš mācījās Smiltenes lauksaimniecības skolas lopkopības nodaļā, sākās Otrais pasaules karš. “Tā es savā profesijā nepaguvu ilgi nostrādāt. Sākumā domāju, ka man ies secen iesaukums, taču nekā. Saņēmu pavēsti, ka jāierodas mobilizācijas punktā. Uzreiz gan neaizgāju armijā, jo izmantoju atvieglojumu, kas man ļāva vēl dažus mēnešus pavadīt mājās, bet 1943. gada novembrī bija jādodas uz leģionu. Nokļuvu 15. divīzijā,” atceras V. Labsvīrs.
Nokļūst Salaspils nāves nometnēVispirms viņam lika dienēt zentītartilērijā, bet vēlāk šim dienestam atlasīja šajā jomā izglītotākus un tad viņu pārcēla citur. Vēlāk viņš izmantoja izdevību un aizlaidās no leģiona. “Kā tautā saka, paņēmu vagu. Mani tomēr noķēra un ielika cietumā Valmierā, bet vēlāk aizveda uz Rīgu. No turienes cietuma mani nogādāja vācu ierīkotajā Salaspils nometnē. Man pašam nenācās ciest nekādas mokas, bet redzēju, kā citus vācieši nodarbināja ar vienu mērķi, lai viņus nomocītu. Nometnē bija tā saucamais “rullis”. Divi nesa nestuves, bet mūs nostādīja ierindā un katram uz tām bija jāuzmet smilšu lāpsta. Kad nestuves vairs nevarēja panest, smiltis nobēra zemē un sāka visu no gala. Tas bija izdomāts tikai nomocīšanai. Kad vēlāk atrados gūstā pie krieviem, viņi vismaz lika darīt darbus, kas bija vajadzīgi, bet Salaspilī tā bija ņirgāšanās,” atceras V. Labsvīrs. Tad bija tāds kā uzsaukums, kas karos pret boļševikiem, tos laidīs laukā. “Mūs iedalīja zilajos un sarkanajos. Sarkanie bija politiskie, bet zilie bija kriminālie. Mani ieskaitīja pie zilajiem un tā es, šķiet, 1944. gadā tiku laukā un nokļuvu vācu armijā Kurzemes katlā. Tur dienēju par ziņnesi. Leitnantam Ķīlim bija divi tādi. Viens bija kā denščiks, otrs bija kaujas ziņnesis. Man bija jāveic kaujas ziņneša pienākumi. Kurzemes katlā sagaidīju 8. maiju, kad paziņoja kara beigas. Tad viss pajuka. Trīs dienas vazājāmies pa Kurzemi, līdz nolēmām aiziet uz kādām mājām. Vēlāk tur ieradās krievu zaldāti un ieraudzīja man ap kaklu vācu armijas žetonu, ko nebiju noņēmis. Nokļuvu krievu gūstā,” atceras Valdis.
Gūstā saņem krieviTālāk bija tāls ceļš uz Tālajiem Austrumiem, uz Komsomoļsku pie Amūras. Tur visi pārmeklēti, izprašņāti, Valdim atkal laimējās. Viņu iecēla par apsargu citiem. “Toreiz nebija tālruņu un sargi sazinājās, uzsitot noteiktus sitienus pa sliedi, kas karājās līdzās viņiem. Biju it kā divās lomās – gan fašists, gan čekists. Fašists tādēļ, ka biju sagūstīts kā vācu karavīrs, bet čekists, jo apsargāju citus,” nosmejas V. Labsvīrs. 1948. gadā viņš atgriezās Valkā.
Kļūst par skursteņslauķiNekur nevarēja dabūt darbu, jo neviens negribēja fašistu pieņemt darbā. Līdz beidzot viņam pateica, vai nu tīri atejas, vai skursteņus. “Kā smejies, jāizvēlas, vai jārakājas pa sūdiem pazemē, vai jāstrādā augšā uz jumtiem. Izvēlējos skursteņslauķa profesiju, vismaz mazāk smird,” saka V. Labsvīrs. Šajā profesijā viņš pavadījis 20 gadu. “Agrāk teica, melns darbs, balta maize. Taču man tā maize nemaz tik balta nebija. Vienīgais labums, ka nebija precīzi jābūt darbā. Varēja aiziet vēlāk, bet vakarā kādu stundu ilgāk nostrādāt. Vaicāts, vai pie viņa sudrabainajām pogām arī kāds mēģinājis pieskarties, lai iegūtu laimi, V. Labsvīrs atbild ar smiekliem: “Kurš skursteņslauķis ir izticis bez šādiem cilvēkiem. Šķiet, ka pie visiem tādi ir vērsušies. Es gan pats apšaubu, vai no tā kādam bijusi noturīga laime,” saka V. Labsvīrs.
Sievu iepazīst ceļojumāViņš atminas, kā pats ieguvis savu laimi – sievu, ar kuru kopā nodzīvojis 40 gadu. “Kad uzlabojās apstākļi, sāku ceļot, jo šī nodarbe man patīk. Reiz devos ar grupu uz Vidusāziju. Tad brauciena dalībnieki sāka lemt, ka vajadzīgs viens kasieris, kas par visu norēķinās. Izvēlējās Mirdzu, manu tagadējo sievu. Viņa sāka raudāt, ka ir devusies atpūtā un tagad tik atbildīgs uzdevums. Viņu apzagšot, un kas tad būs. Es sāku mierināt, ka nav viegls tāds darbs, bet nav tik traģiski, kā šķiet. Viņa man pretim – ak tad jūs jau esat pildījis šo pienākumu, nu tad, lūdzu, uzņematies. Es piekritu. Tā mēs iepazināmies,” saka V. Labsvīrs un piebilst, ka viņu pašu beigās apzaguši, kaut bija norīkoti divi miesassargi Valdim līdzās. Labi, ka vairs nebija daudz samestās naudas palicis. Viņš nezina, kas viņam visas grūtības palīdzējis pārvarēt, bet uzskata, ka liela nozīme bijusi optimistiskai dzīves uztverei. Tā arī palīdzējusi nodzīvot līdz 90 gadiem. Labāk to var uzzināt no viņa literārajiem darbiem. Par visu dzīvē jāpasmaida. To V. Labsvīrs cenšas pateikt savos stāstiņos, rādot tajos savu attieksmi pret notikumiem. “Katrā no tiem ir kāds patiesības graudiņš. Tīras fantāzijas manos darbos nav. Kad aizgāju pensijā, domāju, dzīve bijusi tik bagāta notikumiem, tādēļ kaut kas jāuzraksta uz papīra,” savu rakstīšanu skaidro V. Labsvīrs.
Uzskata, ka Dievs stāvējis līdzāsViņš Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā pilda pērmindera pienākumus. Pērminderim jāsagatavo viss nepieciešamais dievkalpojuma norisei. Pēc Valda domām, Dievs viņam bijis līdzās visus gadus dzīvē. Arī tādēļ viņš ir izdzīvojis dažādos apstākļos. “Lai Dievs man piedod, jo pats sešus septiņus gadus esmu bijis ateists. Padomju gados sieva slimnīcā strādāja vadošā amatā un viņai sāka pārmest, jūsu vīrs tāds un šitāds, iet baznīcā, varbūt arī jūs esat nokļuvusi viņa ietekmē. Tad es pārtraucu iet baznīcā. Lai Dievs man to piedod!” nožēlo V. Labsvīrs.Kaut vīrs ir krietni gados, viņš apmeklē arī kultūras pasākumus. Pats stāsta, ka kaut kas velk visu redzēt, tā ir iekšēja prasība. V. Labsvīrs uzskata, ka par dzīvi pastāvīgi jāinteresējas, tas palīdz dzīvot tai līdzi.
