Valkas domes priekšsēdētāja Unda Ozoliņa Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības uzdevumā piedalījās konferencē Azerbaidžānā par integrēšanos Eiropas Savienības struktūrās virzībā uz pieaugušo izglītību.
Valkas domes priekšsēdētāja Unda Ozoliņa Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības uzdevumā piedalījās konferencē Azerbaidžānā par integrēšanos Eiropas Savienības struktūrās virzībā uz pieaugušo izglītību.
“Patiesībā azerbaidžāņiem termins par pieaugušo izglītības sistēmu vēl ir gaužām svešs. Tā kā Baltijas valstis jau kopš 90. gadiem strādā pieaugušo izglītības virzienā, viņus interesē visi šīs darbības aspekti, piemēram, kāda ir iedzīvotāju aktivitāte un vēlme mācīties. Šajā procesā esmu iesaistīta septiņus gadus. Tā kā vadošie Latvijas speciālisti bija aizņemti citos projektos un komandējumos, mani aicināja pārstāvēt Latviju un izklāstīt uzkrāto pieredzi par pieaugušo izglītības panākumiem un problēmām,” stāsta U. Ozoliņa. Azerbaidžānas puse apmaksāja visus ceļojuma izdevumus un viesus uzņēma ļoti laipni.
1. aprīlī gadās arī nepatīkami piedzīvojumi
Unda ir gana daudz ceļojusi, tāpēc uzkrāta pamatīga pieredze. Šoreiz, dodoties uz Azerbaidžānu, nepatīkamākos mirkļus gadījās piedzīvot Rīgas lidostā saskarsmē ar aviokompāniju “Air Baltic”. Uz tālo valsti devāmies kopā ar kolēģi no Lietuvas. Par biļetēm bija samaksājuši saieta rīkotāji, taču, ierodoties pie biļešu kases, sākās problēmas arīdzan Lietuvas delegātam. “Darbinieku attieksme bija visnotaļ auksta, pat vīzdegunīga, jo biļešu pasūtītāji nebija aizpildījuši kaut kādu nenozīmīgu ailīti par valūtas kursu. Mums lika pirkt jaunu biļeti par savu naudu. Sazinājamies ar konferences rīkotājiem, kuri mums ieteica nopirkt biļetes par savu naudu, apsolot, ka visus izdevumus rīkotāji segs. Labi, ka cilvēkiem ir kredītkartes un varam norēķināties ar tām. Nākamajā dienā saņēmām lidsabiedrības atvainošanos, kura atzina savu vainu. Tiesa, pirms tam vēl bija neskaidrības ar vīzām. Konferences organizatori apgalvoja, ka vīza maksā 40 dolāru un nevajadzētu rasties nekādām problēmām, jo tās nopērkamas lidostā kā visiem Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem. Arī šajā aspektā Rīgas lidostā radās nepatīkami sarežģījumi, kurus nepilnas pusstundas laikā vīzdegunīgā darbiniece atrisināja,” atceras Valkas domes priekšsēde. Visus nepatīkamos piedzīvojumus Rīgā kompensēja laipnā sagaidīšana Azerbaidžānā.
Melnais zelts neaizstās cilvēciskās vērtības
Azerbaidžāna ļoti cer, ka tās attīstībai piešķirs lielus ES līdzekļus. Šās valsts lielā cerība un galvenais ienākumu avots ir nafta. Valsts vadītāji ir sapratuši, ka melnais zelts nevar aizstāt cilvēciskās vērtības. To precīzi nodefinējis prezidents Alijevs. Iespējams, ka šajā valstī ir vērojams prezidenta kults, taču viņā visi allaž ieklausās. Pašreizējā prezidenta tēva portreti joprojām skatāmi daudzās valsts iestādēs. Viņš nav statiski uzbāzīgs, bet ir dzīvs. Iespējams, viņu var salīdzināt ar bijušo Latvijas prezidentu Kārli Ulmani. “Šajā valstī joprojām nav miera, jo Kalnu Karabahā problēmas nav atrisinātas. Tas nav iecienīts sarunu temats, un attiecības ar Armēniju ir vairāk nekā sarežģītas.
Ja Latvija par savu neatkarību samaksāja ar dažu cilvēku dzīvību, tad Azerbaidžānā nogalināja apmēram tūkstoti. Baku ir izveidots īpašs piemiņas memoriāls, kur šo cilvēku portreti ir iekalti akmens plāksnēs. Baku nošāva pat nejauši uz mājas balkona izgājušus cilvēkus.
Azerbaidžānā ir apmēram astoņi miljoni iedzīvotāju, turklāt demogrāfiskā situācija ir labvēlīga un cerīga. “Valstī ir apmēram 10 procenti ļoti bagātu cilvēku. Parasti tie ir saistīti ar naftas biznesu. Lielākā tautas daļa dzīvo nabadzībā. Baku dzīvo apmēram četri miljoni iedzīvotāju, taču sabiedriskais transports ir pavisam zemā līmenī. Lielākoties cilvēki pārvietojas ar mašīnām, turklāt dominē žiguļi, mersedesi un BMW. Braukšana ir ļoti haotiska, neievērojot joslas, taču tur neizpaužas agresivitāte, kā tas ir Rīgā,” novērojusi domes priekšsēde.
Ierodas daudz bēgļu no Irānas
Pirmajā dienā viesiem parādīja Guban alas, kur saglabājušies zīmējumi no paleolīta laikmeta. Pārsteidzoši, ka gar daudz ceļiem izvietotas naftas caurules. Tās nav nedz iežogotas, nedz apsargātas. Pilsētā ir pārsteidzoši daudz policistu. Trīs vai četri pēc mācību beigšanās dežurē pie skolām un augstskolām. “Man bija neierasti redzēt, ka tik daudz cilvēku ģērbjas melnos tērpos, sievietes ietinušās melnos lakatos. Tās esot migrantes no Irānas. Interesanti, ka Irānā dzīvo apmēram 30 miljoni azerbaidžāņu. Tās nav draudzīgas valstis. Azerbaidžānā padomju laikā lietoja kirilicu, taču 90. gados pārgāja uz latīņu burtiem. Irānā ir otrādi – no latīņu rakstības pārgāja uz kirilicu. Pašlaik daudz ģimeņu no Irānas pārceļas uz Azerbaidžānu. Tas man bija jaunatklājums, ka azerbaidžāņu un turku valodas ir vienādas par 95 procentiem,” stāsta U. Ozoliņa.
Baku ir pievilcīga vieta tūristiem. Vecpilsēta ir būvēta pirms mūsu ēras. Ieliņas ir tik šauras, ka pa tām var pārvietoties tikai kājām. Interesanti, ka nekur nav nekādu norāžu par tūrisma objektiem vai tūrisma informācijas centru. Nav pat vecpilsētas kartes. Lai gan tūristu skaits valstī aug, šī nozare nav attīstīta. Ielas neizceļas ar sakoptību un tīrību, taču tiklīdz cilvēks nokļūst, piemēram restorāna sētā, tur viss ir sakopts un kārtīgs ar gaumīgiem apstādījumiem. Restorānā galdi pārklāti ar nevainojami baltiem galdautiem. Vakara gaitā lielā zāle piepildījās gan ar ģimenēm, gan tikai vīriešu kompānijām. Skanēja dzīvā mūzika, taču tur cilvēki nedejo pāros.
Ja Latvijas muzejos par tautas vēsturi redzam skalus un sveces, tad Azerbaidžānā par gaismas avotu ir kalpojuši īpaši trauki, kuros lieta un dedzināta nafta. Naftas ir tik daudz, ka redzami pat atklāti naftas ezeri. Arī senos laikos šajā valstī cilvēki naftu smēla tā kā mēs ūdeni. Visnotaļ interesants bijis uguns dievības templis. Indiešu tirgotāji redzējuši, kā deg zeme, un to pieņēmuši kā svētu vietu. Šo templi apmeklē daudz askētiski dzīvojošu svētceļnieku. Tur ir arī sava vieta mirušo kremēšanai, kuru pelnus izkaisīja vējā. Šo vietu savulaik apmeklējusi arī Indira Gandija. Lai gan nekādu norāžu nav, tūristi no Indijas šo templi sameklē un nododas lūgšanu rituāliem. 1883. gadā no šī tempļa uguns pazuda. Tikai pēc tam noskaidrojās iemesls – netālu sākta naftas ieguve.
Par Latviju ir labvēlīgi priekšstati
Trešajā dienā viesi piedalījās konferencē. Tā bija paredzēta gandrīz pussimtam ministriju ierēdņu, parlamentāriešu un žurnālistu. Konferenci valdības ēkā vadīja valsts likumsargs (ombūcmens). Par pieaugušo izglītību un cilvēktiesībām referēja vairāki valstī pazīstami speciālisti. U. Ozoliņa un Lietuvas pārstāvis Ričards Totoraitis stāstīja par situāciju šajās Baltijas valstīs, par pieaugušo izglītības tīkla veidošanu un mācīšanos visa mūža garumā. “Interese par Latviju bija liela. Tikos ar Ekonomikas augstskolas rektoru, un viņš bija ļoti ieinteresēts par sadarbības iespējām ar Valkā topošo Starptautisko studiju centru. Par Latviju kopumā azerbaidžāņiem ir pozitīvi, pat ļoti labvēlīgi priekšstati, jo savulaik abas valstis ir bijušas vienā sistēmā, tāpēc vieglāk vienam otru saprast. Ekonomikas augstskola jau ir parakstījusi sadarbības līgumu ar Baltijas akadēmiju (bijušais Baltijas krievu institūts). Tikos arī ar šīs Azerbaidžānas augstskolas studentiem, un viņi sacīja, ka labprāt studētu topošajā Starptautisko studiju centrā Valkā un citās Latvijas augstākajās mācību iestādēs,” stāsta U. Ozoliņa. Viņa tikās arī ar izglītības ministru. Azerbaidžāna attīstās ļoti strauji un jaunajā Izglītības likumā vēlas iekļaut arī pieaugušo izglītības aspektus.
Azerbaidžāņi ar Krieviju īpaši nedraudzējas. Viņi savus naftas un gāzes cauruļvadus izveidojuši uz Gruziju, apejot Krieviju un Armēniju. Domes priekšsēdētājai neizdevās redzēt lauku rajonus. Interesanti, ka nelielajā Azerbaidžānā ir deviņas klimatiskās zonas. Krieviski var sazināties brīvi, pamazām valstī ieviešas arī angļu valoda.
Jautāta par šīs valsts virtuves īpatnībām, Unda atbild, ka bija sagatavojusies baudīt asus un piparotus ēdienus, taču tā nenotika. Protams, cūkgaļu tur neēd, taču liellopu, aitas, vistas gaļa un zivis ir cieņā. Viss garšojis lieliski. Piedevās parasti ir kartupeļu biezenis, rīsi, griķi, daudz zaļumu un dārzeņu. “Man īpaši iegaršojās granātābolu sīrups. Šī saldskābā mērce lietojama zivs un vistas ēdienos, jo īpaši grilētai gaļai. Bija gardi, taču mājinieki Valkā gan to pienācīgi nenovērtēja,” smaida Unda. Šajā valstī var nopirkt ļoti garšīgu tēju, taču tiem, kuri ir patiesi kafijas cienītāji un nevēlas lietot šķīstošo pulveri, tā kopā ar krūzīti un elektrospirāli vārīšanai jāņem līdzi. Tiesa, dažviet kafejnīcās ir pasūtāma turku kafija. Unda no katra ceļojuma ir radusi atvest tās valsts saldumus. Diemžēl Azerbaidžānā cep tikai kūkas un tās mājās neatvest, bet “Rafaello”, “Fazer” un citu pasaulē pazīstamo brendu saldumus var nopirkt arī Valkā. Vērtējot šās valsts virtuvi kopumā, Unda atzīst, ka viņai kā tradicionālās latviešu virtuves piekritējai, azerbaidžānu ēdieni bijuši visnotaļ baudāmi.
