Ērģemes pagasta iedzīvotāja Dzintra Pandalone ar savu vārdu labi sadzīvo un domā, ka tas viņai iedots dziesmas dēļ.
Viņa stāsta, ka senāk ļoti populāra bijusi dziesma par Dzintru. “Toreiz to dziedāja visos godos. Dzintra, tā ir Dzintra, latviešu meitene mīļotā, dārgā… Tā sākās šī dziesma, un mums kaimiņos viens vīrs itin bieži to rāva vaļā. Iespējams, ka tādēļ arī izvēle, domājot man vārdu, bija par labu Dzintrai, ” saka Dz. Pandalone.
Aktīvi darbojas pašdarbībāViņa uzskata, ka vārdam nav ne vainas. Tas nekad Dzintru nav traucējis. Viņas dzīve aizritējusi ar dziesmām, dejām un ar teātri. “Visa dzīve ir viens vienīgs krāšņums. Iepriekšējie gadi aizritējuši zem kultūras zīmes,” apliecina Dz. Pandalone. Ar kultūru viņa bijusi uz “tu” jau no skolas gadiem. Tur spēlējusi teātri visu mācību laiku, uzstājusies arī ar dzejoļu deklamācijām un tagad pagastā viņa aktīvi darbojas dāmu deju un amatierteātra kolektīvos. Otrs hobijs viņai ir dārzs ap māju. “Tajā strādājam visa ģimene kopā. Viss lielais dārzs man ir kādi divi hektāri. Tagad, kad vairs nestrādāju, varu pa dārzu ņemties visu dienu. Ir arī mājlopi – govs, trīs teļi, truši un rukši,” stāsta Dz. Pandalone.
Dzīve kļūst arvien labākaAizpagājušajā gadā viņas ģimene kļuva par laureātiem pašvaldības rīkotajā konkursā par sakoptāko darba un dzīvesvietu. Dzintra uzskata, ka viņas dārzs vairs nekāds brīnums nav, jo ar katru gadu sakoptāko sētu skaits kļūst lielāks. Viņai ļoti patīk to visu redzēt. Nesen viņa bija aizbraukusi uz Lietuvu. Arī tur sētas kļūst aizvien košākas, tiek atjaunotas pilis un vecās muižas. “Var redzēt, ka dzīve kļūst aizvien labāka. Cilvēki vairāk piedomā, kā izskatīsies viņu mājas, nav vairs tikai domas par iztikšanu,” spriež Dzintra.
Latvietim jādod latvisks vārdsViņai rados arī divām sievietēm ir iedots vārds Dzintra. “Tas no senlaikiem ir īsts latviešu vārds. Diemžēl pašlaik mammas savām meitām šo vārdu vairs nedod, no grāmatām vai seriāliem noskatās un tad iedod tādus, ka vairs nezini, kurš uzvārds un kurš vārds,” saka Dz. Pandalone. Pēc viņas domām, būtu labāk meklējuši vārdus latviešu autoru grāmatās. “Zinu ģimenes, kurās ir cieņā latvietība. Tur ir Oskari, Ievas un citi latviski vārdi. Uzreiz tad redzams, ka tie ir latvieši,” nosaka Dzintra. Dzintras māja grimst ziedos. Pie ēkas ir košs akmens dārzs, bet tālāk zem kuplajām ābelēm – bišu stropi. “Šogad ir ābolu gads. Vairs netieku nekādā galā ar lielo ābolu birumu. Spiežu sulas, bet arī tās apnīk dzert,” saka Dz. Pandalone un man, atgriežoties mājup, iedod līdzi lielu maisu ar āboliem. Varbūt kādam pilsētā nav, tad lai mielojas uz veselību, novēl Dzintra.Aizbraucot vēl uzmetu skatu viņas sētai. Sakārtots ir ikviens stūrītis. Tuvāk mājai acis priecē ziedi. Tas viss kopumā liecina par čaklumu un pastāvīgu darbīgumu. Tieši tāpat, kā raksturots viņas vārds. Taču ne vārds, bet tieši cilvēks nosaka tā raksturu.
