Pēckara gados, kad mans tēvs, mazs puika būdams, sāka mācīties Brantu skolā, nez vai viņam pat sapņos rādījās, ka pēc vairāk nekā pēc pusgadsimta man, viņa meitai, būs pavisam cita saistība ar šo skoliņu – informēšu sabiedrību par pašvaldības īpašuma “Brantu skola” nodošanu izsolei. Arī manam vectēvam, Ulmaņlaika Brantu puses “Rožkalnu” saimniekam un pagasta vecākajam, prātā neienāktu, ka viņa mazmeita reiz rakstīs par Brantu ciema norietu 21. gadsimta sākumā, dēļ kā bijusī Brantu muižas (skolas) ēka vairākus gadus stāv tukša un novada deputāti nolēmuši šo īpašumu kopā ar palīgēkām un zemi pārdot izsolē. Pret pārdošanu dedzīgi iestājas brantēnietis Jānis Puntulis, rosinot uzsākt sociālo kampaņu “Brantu ciema atdzimšana”. Viņš grib Brantu skolā izveidot kultūras, sociālo un saimniecisko centru. Vēlmes ir labas, bet realitāte ir skarba. Pat tad, ja pašvaldība nolemtu paturēt īpašumu sev, pat tad, ja piekristu lielajā skolas ēkā atvērt pakalpojumu centru, saieta namu vai ko tamlīdzīgu, mērķauditorija būtu niecīgs cilvēku skaits un lielais nams tāpat paliktu faktiski neapdzīvots. Mūsdienās Branti ir tikai dažu privāto dzīvojamo māju puduris. Tieši mazā iedzīvotāju skaita dēļ nekā cita tur nav, – ne veikala, ne skolas, ne pasta nodaļas, ne feldšerpunkta, ne tautas nama un bibliotēkas. Pašvaldības atbildība tagad ir rūpēties, lai Brantu skola izsolē nonāktu laba pircēja rokās, kurš ēkas reāli apsaimniekotu, un lai tās nesagrūtu, kā noticis ar pašvaldībai piederošo Lazdiņu pili Variņu pagastā. To var panākt ar izsoles noteikumiem un iekļaut tajos arī apgrūtinājumu – daļu telpu (ar atsevišķu ieeju) atstāt domei jeb vietējai sabiedrībai izmantošanai pēc saviem ieskatiem.
