Par kapelas veidošanu Priekules slimnīcā jau vienojusies slimnīcas vadība un luterāņu draudzes mācītājs Hanss Jensons.
Par kapelas veidošanu Priekules slimnīcā jau vienojusies slimnīcas vadība un luterāņu draudzes mācītājs Hanss Jensons.
Liepājas Centrālā slimnīca kapelu plāno izbūvēt trešajā stāvā – domes Reliģisko lietu komisija jau spriež par kritērijiem kapelāna izvēlei un telpas projektu. Ja pacientam tiek nodrošināta arī garīgā aprūpe, tas viņa atveseļošanās procesu ietekmē labvēlīgi, atzīst mediķi.
Tuvāk slimniekiem
Vienošanās paredz, ka Priekules slimnīcā kapela būs poliklīnikas ēkas otrajā stāvā. Pašlaik tur ir uzgaidāmā telpa, kur pieejams kristīgās literatūras stends.
“Atrašanās vieta ir piemērota – tuvu terapijas nodaļai. Cik ātri nodoms īstenosies, atkarīgs no kristiešu uzņēmības. Gribu runāt arī ar pārējām pilsētas draudzēm,” stāsta H. Jensons. Kapelāns uz pilnu slodzi tas noteikti nebūšot, visticamāk, pārmaiņus kalpos dažādu konfesiju mācītāji. Nesenās vizītes laikā palīdzību kapelas izveidē apsolīja arī biedrības “Latvijas draugi” pārstāvji no Zviedrijas.
Līdzīgu iemeslu dēļ kapelas atrašanās vietu piemeklējuši Liepājas centrālajā slimnīcā – sākot ar trešo stāvu, ir izvietotas klīniskās nodaļas.
“Lai cik tradicionāli skanētu, tās ir rūpes par pacientu,” projektu komentē slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Grase. Tiek plānota pastāvīga kapelāna štata vieta. No izvēlētā cilvēka un viņa sekmēm tad arī būs atkarīgs, vai dienests paplašināsies. Slimnīcā dienā ārstējas vidēji pāri par 400 cilvēku, pavisam ir 500 gultas vietu. Slimnīcas vadība jau pērn apspriedusies ar Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācijas vadītāju Danu Kalniņu-Zaķi.
Tā kā mediķi nevar profesionāli spriest par garīgo aprūpi un tās organizēšanu, to savā pārziņā ņēmusi pašvaldības Reliģisko lietu komisija ar Svētās Annas draudzes mācītāju Jāni Bitānu priekšgalā. Komisija apvieno lielāko tradicionālo kristīgo konfesiju garīdzniekus, kas kalpo Liepājā. Viņu uzdevums ir noteikt kritērijus, pēc kādiem tiks izvēlēts kapelāns, kā arī konsultēt projekta izstrādi – telpas iekārtojumu, krāsojumu un tā tālāk.
“Pašlaik esam interjerista meklējumos. Ja kāds jūt aicinājumu, var pieteikties. Par kandidatūrām amatam – labas kvalitātes brīvu cilvēku šim aicinājumam nav. Kuri ir, tie ir noslogoti. Būs jāmeklē Liepājas draudzēs, būs publisks aicinājums, iespējams, izskolosim kursos sadarbībā ar kapelānu asociāciju,” situāciju komentē J. Bitāns.
Samierina atšķirīgo
“Par kapelāniem kalpo arī ordinēti mācītāji, taču kapelāns nav tas pats, kas draudzes mācītājs,” skaidro D. Kalniņa-Zaķe. Ja ordinēts mācītājs ir arī kapelāns, slimnīcā viņš apmeklē un sniedz palīdzību ne tikai savas konfesijas piederīgajiem, nepārstājot piederēt kādai konkrētai konfesijai un noteiktai ticības kopienai. Kapelāns ir ne tikai garīgās aprūpes organizētājs, bet arī īstenotājs, kurš strādā komandā ar mediķiem, piedalās konsīlijā, ja nepieciešams, sniedz ieskatu, kā cilvēka garīgās vērtības, uzskati un ticība ietekmē viņa spēju pastāvēt slimībā.
“Kapelāns ir kā tilts, kas slimnīcā nokļuvušam cilvēkam palīdz aizsniegt un izmantot savus garīgos resursus,” skaidro D. Kalniņa-Zaķe, kuras pamatdarbavieta ir P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca. Ja cilvēks ir piederīgs citai reliģijai, kapelāna uzdevums ir noskaidrot, kas nepieciešams viņa garīgai aprūpei. Ticībā sakņojas arī daudzas sadzīviskas lietas, kas mediķiem var paslīdēt garām, bet tomēr būtiski ietekmēt cilvēka pašsajūtu. D. Kalniņa-Zaķe stāsta, ka viens no kapelāna uzdevumiem ir izglītot personālu par kultūras atšķirībām, izskaidrot, kāpēc tās vai citas prasības tiek izvirzītas. Šajā gadījumā kapelāns ir kā sūtnis, cilvēka aizstāvis vai gribas paudējs. “Tā ir pacientu tiesību joma, kur kapelāns ir vidutājs, situācijas harmonizētājs,” ilustrē kapelāne. Ikdienā viņa neģērbj balto virsvalku, jo tas “iezīmē” medicīnisko personālu. Ja nu vienīgi reanimācijas nodaļā, kur viņu pieaicina, un tad virsvalks nepieciešams medicīnisku apsvērumu dēļ. Taču no pacientiem un apmeklētājiem D. Kalniņu-Zaķi atšķir tāda pati piespraude kā citiem slimnīcas darbiniekam, kur minēts viņas amats.
Kapelāne atzīmē, ka ir svarīgi saprast, ko katrs gaida, un uzturēt cerību. Ir tūlītējas cerības – ka drīz nokļūs mājās, ka operācija palīdzēs. Un ir tālākas cerības – ka izdosies pašam par sevi parūpēties, ka nebūs jālūdz palīdzība. Bet ir arī galējas cerības – ka sastapšu Dievu, ka miršu viegli, ka nemiršu viens.
Kustība tikai sākas
Iestājoties slimnīcā, cilvēkam vajadzētu zināt, kas šajā vietā rūpēsies par viņa garīgo aprūpi. Kā to paziņot, izlemj pati iestāde. Kā savu darbu organizē kapelāns, arī var atšķirties. Vai nu mediķis ieteic, vai pacients pats ierodas, vai kapelāns viņu uzmeklē.
“Uz lielajiem “stradiņiem” mēs esam divarpus kapelāni, tāpēc nevaram izstrādāt kritērijus, kas paredzētu mūsu klātbūtni katrreiz, kad ieved smagu slimnieku. Taču ir četras piecas nodaļas, kur saskaņā ar nodaļas specifiku, tiek izstrādāti noteikti kritēriji kapelāna klātbūtnes nepieciešamībai,” stāsta D. Kalniņa-Zaķe.
Viņa atzīst, ka personāla attieksme pret kapelānu – veselības garīgās aprūpes profesionāli – ir dažāda. Joprojām nepieciešams liels izglītošanas darbs, lai to izprastu un novērtētu. Asociācijai rit tikai otrais darbības gads.
Parasti slimnīcās garīgo aprūpi veic laji, kas ieguvuši arī katras konfesijas noteikto nepieciešamo izglītību. Asociācija izvirzījusi standartu – ir jābūt augstākajai teoloģiskajai izglītībai, turklāt jāiegūst klīniskā apmācība ar praksi slimnīcā, līdzīgi kā ārstam rezidentam. Nākamā kapelānu apmācību grupa tiek plānota oktobrī, novembrī, mācības ilgst astoņas līdz desmit nedēļas. Rudenī Latvijā plāno atkal viesoties Dace Skudiņa, Amerikā ordinēta mācītāja, kura strādā par kapelāni kādā ASV klīnikā un aizsāka šo darbu Latvijā. Viņas vēlme esot apmācīt kapelānu grupu – vēlams, septiņi cilvēki – kaut kur ārpus Rīgas. Ne visiem ir iespējas mācību laikā divus mēnešus dzīvot Rīgā.
